svētdienai

šorīt putni lido peļķēs un debesīs

un ēnas maigi laužas gar māju stūriem

murrā troleibusi un to vadi šūpo kājas vējā

un cilvēkiem acīs ligzdo padebess visās tās nokrāsās

šorīt putni lido cauri veikalu skatlogiem

met lokus kaijas un vārnas kliedz pāri skursteņiem

un manam bērzam zaros ielipis izkusis sniegs

lāsēs debesis apgriežas pašas sev apkārt

šorīt spogulim skatiens ir pakrēšļa maigs

gaismas trīsuļo izelpām saķeroties 

šorīt autobuss gaida un neaizver durvis ciet

man patīk kad viņi ir halātos

vāra tēju basām kājām uz mazliet drupačainas grīdas

nobrauc ar roku gar matiem un seju

samiedz acis rīta saulē un ietinas toņos un pustoņos

skatās ārā pa logu

skaita putnus un mākoņus

šodien nav jāsteidzas

šodien ir lēnā diena

svēta diena

svētdiena

svētdienā nevajag strādāt

vajag lēni

lēni mizot olu čaumalas un mandarīnu mizas

lēni kasīt kaķim aiz ausīm

lēni liet pienu pie kafijas, lēni nospiest durvju rokturus

vajag caur pustoņiem runāt un skatīties tējas biezumos lasīt vakardienu

dedzināt vecas avīzes un dedzināt priežu skujas

izbērt tās smiltis no trīslitru burkas zemē

nokrāsot zilas un sabērt sev kabatās

arī trīs akmeņus 

atlasi rūpīgi

XXXX

ir tik daudz lietu ko pierakstīt
un es mācos to negribēt
es mācos ļaut laikam tecēt
bez upmalas vai upes pašas

melni koku zari kaili
mīlējas ar padebesi
pasteļkrāsu pārejās
pāri lāčaplēša ielas
namu jumtiem

pretošanās miegam
kontrole pār bezgalīgo nakti
arī tad, kad uzlēks saule
mēness neredzams man savus pirkstus
vīs ap delnām

uzlec zvaigzne ielec acī
ar asāko no pieciem stariem
tieši zīlītē

tā kabata
betona strupceļš
ķieģeļu pelēka vārtrūme
lētas maukas un neveiklas marķiera sievietes
milzīgām krūtīm
mēs esam miglas ģeneratori
trīcošas oranžas zvaigsnes
mēs esam
pagaidām pietiek ar to

/\

informācijas šķidrviela dzalkstoši asa

plešas ap pirkstiem un nokrāso rokas

netīri sārtas kā sivēnam aizņemtu ribu

no ādama ieva

no sivēna cepetis

abi gali ir melni

šis sivēns ir nēģeris

lopkautuvē mirkli pirms pāršķeltas rīkles

blakus kliedz maigi sārtenas miesas

viņš nogārgs ar slapju elpu

vai tas tāpēc

ka esmu melns?

>>>

aleksandrs šorīt mani norāja par gana nepietiekamu sparīgumu bloga piepildīšanā

pigu tev, aleksandr 

dzejolis nav par tevi, piga gan

--

tev acīs šodien ceturtdienas rīta noliegums

un atbalss aizsmakusi

tā viņa krīt līdz sašķīst

pret iesarkanām māju delnām

tu deviņreiz pamirkšķini un novēli

jauku rītu

tad aizskrien 

tev kabatā sauja ūdens

un slapja ozola lapa

es uzmetu pretpulksteņrādītāju skrienošas ciparnīcas

pulkstenim pa ribām

cipari sasitas vēderiem

tikšķu holokausts

es o es glābiet

zaļa čūska apvijas ap rokām

un nogurusi pamāj ar galvu

uz ausekļa pusi

rīts sairis zilu dzīparu viļņos

kripatas

es iztieku vien no kripatām
un vairāk man nevajag
ne nieka

es iztieku vien
no skaidri salasāmiem burtiem
rīta šī un
mazliet nostaļģiski zilas tējas krūzes

es iztieku no sārtām brūcēm
pirkstu galos
es iztieku no galodas
un naža spala
šorīt

es iztieku no sāļi smaržojošiem zariem
es iztieku
no saskābuša laika

pret manu sirdsmuskuli sēri svilpo
un sinhronizēšanos gaida
ciparnīcas spals

,

ir pelēks klusums
ar labo kāju
es stāvu aizvējā
ar kreiso es grimstu

aiz kokiem krīt kravas vagonu
riteņi pāri sarkanām sliedēm
ēnām cauri izvijas ābeļu
izģērbtie zari

vējš aizdzen dzirksteles
mēmi kūpoša cigarete
liecas laternu gaismās un krīt
nočab pret zābaka purngalu

rīts

es stāvu aizvējā
šorīt debesis svešā krāsā

es piederu naktīm un
vējā kritušam mēnesim
gar bālo seju aiztraucas
sešas kaijas varbūt
viņām spārni ir melni

melns atspulgs uz ķieģeļu sienas
savītusi taka un apsvilušas skropstas
es esmu no vakardienas
šis rīts nebija domāts
man

kāpēc tu neesi miris a

Dzīve ir sūdīga.
Briesmīgi vispārīgs apgalvojums, right. Un baigie meli arī, ja, dzīve nav sūdīga, sūdi ir kaut kā atkritum-atlikums, dzīve nu nepavisam nevar būt atlikums. Viņa ir visnotaļ notiekoša un viņai atlikuma nav, navnavnav, sūdīga var būt tikai tava situācija un arī tas ir briesmīgi relatīvi.

Un Kāpēc tu vēl esi dzīvs?

Ik dienu nomirst vairāk kā 150'000 cilvēku.

vecīt

Nāves ir briesmīgi nejaušas. !!! obviously. Tev var uz galvas uzkrist ķieģelis vai gabals no starpgalaktiku gaisa kuģa vai tu vari saķert kaut kādu briesmīgi fucked up infekciju no kuras tavi kauli izkūst kā gumija un āda kļūst caurspīdīga un tu kļūsti par vienu lielu pienīgu gliemezi un i swear to god, tad tu alksi pēc tā nolāpītā matemātikas mājasdarba, ja
nu vai arī nē
ko es gribēju teikt
ik dienu ik mirkli ik brīdi tev apkārt ir baismīgi daudz smirdīgi bīstamu un potenciāli nāvējošu situāciju. vai tu zini, cik daudz cilvēki ik dienas nomirst tamdēļ, ka viņu rīklē iesprūdis viens zirņa lieluma kartupeļa gabals? dafiga.
tā bedre, aiz kuras šodien neaizķērās tava kleinā kāja? bAm nāves žokļi un vārti uz elli un tava salauztā spranda un mazs sarkans fontains no tavas artērijas taisni gaisā, apķēzot visas apkārt augošās asteres un baložu spalvas un knābjus un well you got the idea

ja tu vēl esi dzīvs, tad tam ir kāds briesmīgi nopietns iemesls, manu-nu-prāt. Ja tu šodien pamodies un vakarā aiziesi gulēt, tad šī ir bijusi viena briesmīgi īpaša diena, ja
(tagad fonā skan selīna diona ok)
!!!!!!
so do stuff, do the stuff you like to do. Cilvēki mirs, viņu kritikai lielākoties nav ko piegriezt vērību. Arī tu mirsi, un nezinu gan, ko tev tajā brīdī dos apkārtējo cieņa par viņu izvēlēto tavu dzīves ceļu. i'd rather die poor, but happy with my decisions. Bet tas katra paša ziņā.

es pat nezinu
šī ir ļoti lēna diena un man galvā ir ļoti daudz izvēļu un ceļu un tas droši vien ir briesmīgi tipiski jelkurai cilvēkradībai kas vēl nav sevi sapratusi un atradusi but heii

bye

mazliet liepāja vai oda vēju pilsētas nostaļģija pieci gandrīz

pārāk agrs lai ietu gulēt

ja man būtu nauda, es varētu iet pēc picas
man naudas nav, bet piecos es varētu pavisam saprātīgi palūgt brokastnaudu mammai un drebināties pāri čaka un tērbatas ielām ar cerību ka lulu pirms ausmas tirgo dārzeņu picas šķēles ar šampinjoniem

bet varbūt es vienkārši uzvārīšu spageti

es šodien atcerējos ka biju aizmirsusi
cik bieži jāveic apdeits paša galvā par senāk/nesenāk notikušajiem dzīvojumiem? nu, cik bieži man jāsakratās, jārefrešojas, jāpārlādē history, es nezinu, jāiztīra kešatmiņa
?
es atcerējos to tukšo un pamesto deviņstāveni liepājas nomalē kurai uz jumta uzrāpāmies vēlā pēcpusdienā un ēdām baltmaizi un apkārt lidoja kaijas, un atcerējos kā gandrīz uzlaidām gaisā mazo rovenas istabiņu un atcerējos kā apēdām visas saldētās meža ogas viņas ledusskapī un izrīvējām sieru omletēs

un atcerējos kā mēs bridām cauri slapjai pļavai un pāri šosejai un malās auga lieli, lieli vītoli un oši un es viņai teicu, agrāk es te būtu nākusi dzert tēju. Es nezinu, uz kuru laiku īsti attiecināms tas agrāk, jo es nekad nebiju bijusi pie šiem ošiem un vītoliem, bet viņu lapas meta ilustrētas pasaku grāmatas nokrāsu un zari bija plati un visnotaļ piemēroti pēcpusdienas tējošanai no porcelāna tasītēm

un es atcerējos kā mēs aizbraucām pieturu par tālu un attapāmies ārpus liepājas robežām un es bridu pāri slapjam grāvim un plūcu zaļus ābolus un mēs prātojām vai varētu vienkārši uzvārīt pliku zāli un sapņojām par siltiem kartupeļiem par krējumu jo mums bija slapjas kājas

un autobusa pieturā krauklis attapās ka viņa somā ir stikla gabali dažādās sašķīšanas pakāpēs un bija tik auksti auksti
un pie benzīntanka ratiņkrēslā sēdēja dzērājs un lūdza, man vajag palīdzību, man ir slikti ar sirdi, viņš teica, un mēs izsaucām ātro palīdzību pirmo reizi savās dzīvēs, vai jums nebūtu kāda cigarete viņš teica nosmakdams nepatīkami kroplā klepus lēkmē, un mēs nogrozījām galvas un sasēdāmies uz pelēka bruģa un dziedājām duetus par zobeniem un kumeliņiem un garām staigāja kaķis un bolīja acis un dzērājs izvilka no kabatas saņurcītu cigaretes izdeguli un samocītām kustībām tai pavēlēja iegailēties

un es atcerējos kā mēs čiepām siera pārpalikumus no atļodzītiem folija traukiem un kā centāmies uzrāpties malkas pagaļu kaudzes pašā čuprā un it visur bija sasprucis ūdens un mums slīdēja kājas un mēs palīdām zem pusapļa skatuves un

un es atcerējos kā mēs ar žurku centāmies izgudrot vieglāku ieeju tajā lielajā pussabrukušajā stroikā kamēr pārējie bija žigli sasprukuši pāri ķieģelīšu kāpnēm un padevušās tiem sekojām arī mēs un uz potenciāliem balkoniem auga mazi bērzi un sūnas un mēs prātojām, diez, vai no šejienes var aizlekt, uzlekt uz tā pretī augošā koka zariem un tad norāpties līdz pašai zemei, jo mēs nebijām droši kā tikt lejā zemē atpakaļ

un es atcerējos kā mēs ar sinepi sēdējām zem vītola un man šķiet, ka tas nemaz nebija vītols bet dikti eksotiska paveida ozols kam zari bija zemu zemu un kārtojās pa pieci platā vaiņagā un runājām par tukšumu un mums abām sāpēja galvas un mēs kātojām gar jūras malu un smiltis bija cietas un vējš pūtās nāsīs un ausīs un es biju sajaukusi ezera krastus un gaidīju viņu pie sudrabvītoliem
un mēs uzskrējām lielai latvāņu audzei pie elektrības sadalītājiem un tur nīkuļoja dzeltenīgs avenājs, bet ogas bija saldas un izkusa uz mēles

un es atcerējos jā kā pims mūsu nedēļas garuma brauciena ar riteņiem jūlijā mēs salijušas un satinušās lietusmēteļos sēdējām uz akmeņiem kamēr marķieris mums mācīja kā labāk zagt kartupeļus un kad labāk savākt opija magones un man žļurkstēja kājas un es nespēju sagaidīt kad mēs sāksim sāksim kustēties un cerēju ka lietus beigs līt un cerēju ka mēs nepiecepsimies pie sēdekļiem

un atcerējos kā novembrī nosalu kāpās un žurka atkārtoja savus ģitāras akordus un es knibināju cepumus un centos savīstīties vēl biezāk un dziļāk savā mētelī un kā eskimosu pirmo reizi ieraudzīju rovenu un vējš pūta tikai dusmīgāk un dusmīgāk

un atcerējos ak vai atcerējos kā jūlijā basām kājām uzbridām līdz līvas dzīvoklim ar griestiem trīs cilvēku augstumā ar nolupušām bet vēl greznumu un baigu majestātiskumu izelpojošajām sienām
tur ir balkons ar smalku grebumu un ziediem malās un tur deg lukturi un var redzēt kā pretējās mājas logos iedegas izdegas gaisma
un tur ir balkons ar numuru divi kurš aizaudzis vīnstīgām un uz striķiem izžautas veļas

un tur ir forti kur skan skaļa atbalss un purvs otrā pusē un debesīs kūleņus met mēness sirpis un apkārt klusē mežs,
tur netālu ir arī ezers un pie ezera basām kājām mēs sēdējām vasarā un es tik ļoti gribēju peldēt bet viņi teica, nevajag, nē, un turpināja trinkšķināt savas ģitāras un tur ir jūra un jūrā ir sāļi viļņi un smiltis skrien starp pirkstiem un naktī var stāvēt jūrā līdz ceļiem un meklēt horizontu pirms tas ir paslēpies miglā

un var sēdēt pie kurzemes uz apbružātajiem soliem un mizot mandarīnus un censties izdomāt kurš no visiem garāmgājējiem ir narkotiku dīleris un kas diez tai vecmāmiņai ir maisiņā un var spēlēt ģitāru pie vecās rokkafeinīcas bet samulst un novērsties no gājējiem līdz brīdim kad tie uzsāk sarunu un tev neatliek nekas cits kā dziedāt liepājas himnu ar diviem dzērājiem no kuriem viens stāstās espt bijis izbijis bundzinieks un tu viņam tici jo viņš tev dod savu goda vārdu

un miegs ir acīs
un ir tik daudz
tik daudz ko stāstīt
tik daudz kas neizstāstīts
varbūt lai paliek un paliek citām dienām es nezinu nezinu ak vai

vēstule nenosūtīta tev

man riebjas nepabeigtības, riebjas līdz raudienam
un ciet aizaug kakls un kakls ir ciet, jo nepabeigtības, lietas nepateiktas, lietas sākt teiktas nepabeigtas, mezgli rīklē un atkārtota aizrīšanās, šķaudu jau trešo dienu pēc kārtas, man nav alerģija no rudens, nē, man ir alerģija no nepabeigtībām, man ir alerģija no sevis

un man nepatīk karāties telpā bez nosaukuma un krāsas, nezinot cik pulkstens un kura galaktika, un es nezinu vairs ai
esmu kā iks kuram muļķis astotklasnieks nav spējis atrast vietu uz igrek ass, un tā nu es plivinos visapkārt un visdrīzāk palikšu neizrisināta vismaz šajā atvērumā ne
???
es nezinu ko domāt un nepiesātināts prāts kā tādas jukušas aitas skraidelē visapkārt bez atskaites punkta, brien dīķos un purvos slīkst un skrien pārlieku ātri un pārlieku lielus met lokus un klepus ir sauss, sāp vēders un asaro acis un pulkstens ir gandrīz četri no rīta
man šķita, ka esmu bezmiega izārstējusies bet tomēr neesmu attīstījusies līdz mugurkaulniekiem esmu palikusi stadijā tārps un piezemējos uz sabrūnējušām skujām ar nodomu īstenot pati savu privāto anarhiju un kūniņā nevīstīties vis, vismaz līdz brīdim kad nebūs citas izejas un

manas acu zīlītes maina savus rādiusus strauji kā
salīdzinājuma nav bet
ļoti

kad viņas ir lielas tur salīst daudz gaismas, var salīst daudz gaismas un sanāk liela liela tumsa, akas divas galvas vidū izvietojušās uz taisnes, varu ilgi ilgi nemirkšķināt un skatīties acīs un tad gaisma līs arvien vairāk un   vairāk kad iedomājos par šokolādes saldējumu tevi rudzupuķēm vai tumšizilām peļķēm rudenī tās paliek milzīgas kā izdegušas spuldzītes

zvaigznes spīd zvaigznes miedz man ar aci

šodien debesis šovakar debesis atkal bija pelēkas pa vidu spīdēja gaisma un ap suņu parku mājas miedza dzeltenas acis un tornis bija ietinies pats savu dūmu miglās un izejot cauri tiltam no abrenes ielas puses mašīnas kā jāņtārpiņu vai kaķacu virtenes pazuda gar pagriezienu, var arī skatīties var skatīties kā vilcieni tukši brauc pa sliedēm man garām un kā autobusi spīd kad izbrauc no galapunkta kā gari skumji gājputni ar riteņiem spārnu vietā

es bēdājos un neeju gulēt

ir trešdiena aizvakar lija lietus un lija arī aizaizvakar
bija silti un es ļāvu sev salīt un bridu cauri peļķēm un spēru šļakatas līdz pat nabai un pirkstu kauliņiem

ir trešdiena
eju tikai pa zebras baltajām svītrām un mācos svilpot man sanāk mazliet varbūt kādreiz sanāks arī baloža skaņas
ir trešdiena
kā man iet?

es gribētu rakstīt vēstules bet nevaru saņemties vēstules liek man mul s t ir izveidojies arī mans galējais lēmums un rakstīt ir palicis grūtāk un lēnāk kā cauri mannas bļodai

man ir bail ka es m u nojukusi pati savās domās s a domās un ilūzijās un neredz u itnekā kas notiek es nezinu nezinu nezinu man riebjas nepateiktības tik ļoti ļoti riebjas un es gribu
gribu uzmanības tavas gribu nebūt mēma gribu nebūt dumja un tizla un katrā ziņā gribu aizmigt un iet gulēt bet es neprotu pamosties manir divas stundas laika lai sešos nesadzirdētu modinātāju es gribu raudāt un greipfrūti ir apēsti visu rmētājas sarkanas ķeskas no viņu ieks'ām es nezinu

kogtdr

maigi gaišsārti plakstiņi un
saplīsu si ūdensroze
redzi es spēlējos un tevi tas briesmīgi tracina

mmm tu izdīrā cigaretes filtru un skaties kā to prom aizdzenā mmm ziemeļu laikam vai austrumu vējš
nātres ir pilnas ar ar mākoņu sēklu un baltām baložu spalvām
un man ir četrdesmit ripiņas miera zāļu redzi, gandrīz kā miegs tikai pusaizmidzis un var arī staigāt
var noiet trīs kilometrus gar mašīnām mums piedāvās viskiju bet mēs atteiksimies

tad jau bus nakts
debesis būs smagas un zāle pavisam slapja mēs sēdēsim zemē un slēpsimies starp gājēju ēnām un pret sienām sitīsies mmmm folkmūzika tev viņi nepatīk tikpat dikti cik man viņi patīk bet šovakar vienalga
viņiem visiem smird elpa droši vien arī man
un man nav kur gulēt pavisam naivi esmu paļāvusies uz nakt s nīgajiem ceļiem un tā tālāk bet es noķeršu citu s neizmitināto un mēs slēpsimies vītolā
tās divas meitenes kas mēģina pārrāpties pāri žogam un apsargs tās aizdzen
vienu no viņām es zinu
viņai ir motorolleris laikam
kaut kādā brīdī mums piedāvās hektoru pret apskāvienu mēs atteiksimies jo ir tikai pusdivi naktī un mēs esam pazaudējušies starp miera un ozolu ielām un telts ir aizbēgusi prom
ai čau ai atā
visi ir apmaldījušies un ceļa nemaz nav
vien liels ābeļdārzs un tā pat nav metafora
jā un tad mums nāks miegs būs pagājusi tumsa un uzlekusi rasa uz rokām un trīcēs ceļi, slapja gara zāle žļurkst gar papēžiem kad brienam cauri mēs aizmiegam mežmalā man bail, ka acīs sadzels dunduri vai saule
bet visi mostas un gaisā ceļas peregara migla un smiltis ir neparasti zilganā tonī kaut kur iebrēcas putns
un viss ir maigi lillā gaiss ir apstājies veļi mums skrien pakaļ un mēs noslīgstam noslīkstam mākoņos, burtus var mainīt pēc sava prieka un patikšanas, mums ir notirpušas delnas
kāds man uz kājas ar marķieri uzzīmē bongu un es pazūdu atkal un paliek karsti un visiem acīs ir migla mēs paši arī
nu j'a tepat arī atvars skaties ka neielec ups

jūga nav

mēs slimi esam
ar stokholmas sindromu hroniskā formā
mēs esam tik slimi
ka atņemam mājas
paši sev un
slēpjamies betona režģos

mēs esam tik slimi
ka atņemam mājas lai uz tās pīšļiem
celtu pasauli vieglu un ērtu

mēs elpojam naftu mūsu
ādu klāj pelni un pāri kauliem
pārvelkas piena plēve

mēs esam tik slimi
ka bēgam no zālēm
un bēgam no dzīves pašas

mēs esam tik slimi
un bail mums tapt izārstētiem
tik ļoti bail
ka mēs dzīvību dodam
savus cietokšņus aizsargājot
mēs krītam paši par sevi
un paši mēs sevi gāžam

mēs esam iemācījušies klusēt
un iemācījušies blēt
mēs esam iemācījušies
samierināties
dzīve jau pusē
nav vērts nekā mainīt
no pārmaiņu vārda
mums nobālē lūpas
un bailēs saceļas pakauša mati

mēs esam tik slimi
mēs esam drudža murgos saklupuši
un mūsu acīm priekšā
ir aizaudzis raugs

mēs esam tik slimi
un baidamies mirt
un baidamies arī
tapt atdzīvināti

mēs esam tik slimi
ar stokholmas sindromu
hroniskā formā

mēs esam tik slimi
mēs esam pašu nievātie
un pašu bītie
mēs esam
nojūgušies-jūga nav
mēs paši zem kājām
tam metamies

***

we are blind by choice

running fast into the wall

and jesus can't help us

not this time, i think

'cause there are no wheel to take

i don't believe

in life without death

and i know very well

we will hit the wall

we're stuck in a bus

without any brakes

or any doors

for that matter

so let it all flow

and don't be afraid

there's one thing impossible

and it's staying alive

ie ilgums

pāri acīm līstoša gaisma
uz rokām krītošas ēnas
kaut kur pa vidu ir apmulsums
paslēpies kaklā
arvien ciešāk aizsienot elpceļus ciet

pāri acīm līstoša gaisma
zem gaismas viss pārējais
starp pakāpieniem un pirkstu locītavām
vējā plīvo tirgussievu salijušie svārki to
attirušajās apmalēs
saķērušies putekļi un pa sētas durvīm iebīdīti
dzalkstoši klusuma vārdi

krītot ir jāizstiepj rokas sev priekšā
lai seja allaž paliktu svaiga un gatava
nākamajam uznācienam jo pēdējo divu
ar pusi un ceturtdaļu
minūšu laikā ir nozvanījuši jau četri
sen pamesta teātra zvani

un atceries kārtīgi aizsiet kurpes
ciet
acīm soļojot cauri pelēku gruvešu piespļautiem pagalmiem
ir viegli
         klupt
ja nezini ceļu un iekšējās satiksmes noteikumus
starpcitu, šeit visi ir amatieri
nav vērts un nav laika pareizo ceļu prasīt

pāri acīm līstoša gaisma
uz rokām krītošas ēnas
ēnas ir smagas un rokas man vājas
mēs turpinam gaidīt autobusu
kaut saraksta nav un nav arī vadītāja
un, ja pavisam atklāti,
arī pieturas nava
un pats autobuss nav vēl
izdomāts

centrālā stacija | poliklīnika

Tas koks ir apaudzis galīgi zaļš
tam kokam ir mežs uz ādas
es neredzu tuvāk
palūko tu

•

sarkani sakaru torņi
zilas vējjakas
peļķes bez krāsas
un nevietā ieauguši
mūra sienu bataljoni

•

āgenskalna tirgus
vecas sievas un slapjas
asteres
vecas asteres un slapjas
sievas
sāpošiem ceļiem
turpinu imitēt šorīt jau
bēgušo miegu

•

pie tramvaju sliedēm
baložu bari
un cilvēki pieturās
kājas slapjas un vasaras arī
saskaitīt brūces mums
nepietiks laika

•

gaismas pils
cauri putekļiem stiklos
rudens lietus
un miniatūri
pirkstu nospiedumi

•

starpcitu, mūsu vagoniņa
vairs nav
un tajā bez jumta
vīrietis biezām un dubļaini rūsganām ūsām
piepilda gāzes balonus
teritorija slēgta un
pirkstu kauliņi nobrāzti
sarkani
pāri drupušām apmalēm
drāts asakas laužas pret
debesīm
mežvīni akli kritīs pret sauli
un es būšu ragana
netīrām pēdām

•

''automašīnu pret vārtiem nenovietot''
bet tu neesi mašīna
un es neesmu vārti

tad kamdēļ tu tik vien
pa perifēriju?

•

vanšu tilts sašķērē debesis
gabali plāni un lēti
zili pelēki drupaču pilni
palagi žāvējas
trešā stāva logos

un uz žogu pīķiem
aizķeras mākoņu aitas un gani
no stabulēm sasietas šinas
ap seju un pirkstu starpām

•

slokas ielas oši vai vītoli
arvien zemāk un zemāk
garām šļūcošajās
lielizmēra peļķēs
un kaķis pieturā
slēpjas no lietus tam ausīs
pažobelē kritušo peļu veļi
kā pelēki mutautiņi
pāri līnijām pārvilktas zīmuļa švīkas

•

es izklausu sevi tevī un nu
man sevis vairs nav
es izklausu sevi
tējkannas šņākuļošanā un
vilcienu sliedēs
uz tām manas viencentu monētas
vilciens astoņos divdesmit
šodien ir nepienācis

•

vecāks par vecu tu nevari palikt
vismaz terminoloģiski ne
un arī ne citos
tikpat izsmalcinātos
vārdos un burtu grupās

no cik gadiem iesākas
mūžība?
es neesmu mirusi šodien
un kas zin, cik ļoti var mirt
es esmu mūžība
plīstošā ziedpumpurā

•

man patīk
kā tu skani
man patīk arī
kā skan tavu kurpju zoles
pāri tikko uzklātai
koka grīdai

•

četri vīri sarkanos formas tērpos
un miglas mākonis apkārt to sejām
pusdienlaiks pielijis
nepierimis

•

dažādas intensitātes acu krāsas
no pelēki skumjas līdz dzalkstoši zaļai
dažādas arī debesis šodien
zem kājām drupušas
gaišzilas flīzes

•

ceturtais autobuss
tikko uzlēcis pusdienlaiks
smaržo pēc kāpostu zupas un vecumdienām

•



•

.

tas atnāk negaidot un nesagaidot
debesu plakstu atsprāgšana kā rozes pumpuram cauri rasas pilēm, uz pirkstgaliem pāri palodzēm un pāri slieksnim un maizes dēlim
un gaiss ir gana rets un iesūcas ikkatrā ādas porā nepieprasot ne atļauju, ne piedalīšanos
tu esi rīta debesis rītam austot

krāsas piedzimst vēl nedzimušas, atdzimst naktij un atslābst to pleci, iekliedzas kaija un satumst ozolam lapotne pirmo reizi un pēdējo pirms nokritīs debesis atkal un atkal no jauna

ir agrs
basas kājas cauri piemājas smilgām auksta zeme un vēsi dubļi, basas kājas pār koka grīdai un tās vārā dvaša pret pirkstu galiem, tējas tasīšu laiski kritušās ēnas pāri pašu apdrupušajām osiņām

ir agrs un pārplīst čūlās piparmētras āda
pēdējais vārds ir ilgs un ieķeras pie loga pieknaģētajos aizkaros apmaldās un nosmok

vien pagaršošanai, rīts ir vien pagaršošanai, uz mēles izkusis cukurgrauds pazudis pirms izgaisusi garša ko sagūstīt vēl kaut kur pie lūpu kaktiem

rīts ir pirmā elpa un rīts ir norisušas pogas
izdzisis strēlnieks un mēness ar palsa kumeļa acīm

?

kāpēc, kas, un kad
kāpēc, kas, un kad
zirnekļi trīs sprīži nost no griestiem
kāpēc, kas, un kad
zeme samirkusi
zeme
tukša
kāpēc, kas, un kad
atbalsī es atbildēšu tev
labi klausies saskaitīsi arī to ko
negribēju pasacīt
kāpēc, kas, un kad

aptašķīti nēzdodziņi, mūra sienas
mūra āda
sašķīduši saules stari paši sevi nograuž
sūnāji un ķērpji tavu nagu starpās
kūda mazus pilsoņkarus
iznākuma nebūs
atkal
iznākuma nav

kāpēc, kas un kad
jautājumu neuzdodu sev ne tev tam tur ap stūri arī ne
klusumi ar sevi pilni
tukšumi ar timiāna sēklām
maldos meloju es vārdus
ceļi sāp un akla noriet saule

man salst

tu esi mans
iedomu draugs
kura nav

tu nemaz neesi vēl izdomāts
vēl brīva vieta tajā istabas stūrī
kur nāksi tik smagi
kā atnāk nakts
pēc miglā grimušas dienas

un kaņepes vietā
mazos polietilēna maisiņos
skumji sagumzušas tev
kliņģerīšu maigi rūsganās galvas

tu esi mans
iedomu draugs
tev stāstu es nepabeigto
stāstu tev to
ko gribētos sacīt
bet nepietiek spēka

tu esi mans
spogulī mītošais draugs
tev acis šodien tik skumjas
un līst jau ceturto dienu

tu esi mans
kaut arī
sev nepiederošs

un tev ir vienalga
par cigarešu vai piena cenām
vai par nākamās nedēļas plānu
un tev nesāp
trešās pasaules valstīs
mītošo sāpes

tik tālu par tālu
mana galaktika līdz citām
šovakar neaizsniedzas
un bezgalība reiz pati sev
mezglu sies

tu esi mans
pāri peļķēm skrienošais draugs
tev patīk kumelīšu smarža
un patīk kā upes
ap akmeņiem apvij
zaļzilus nāru matus

tev patīk kā rītos
maigās pasteļkrāsās rotājas debesis
un zvirbuļi melnos mākoņu baros
laižas no zara līdz zaram

un kafija šorīt
smaržo pēc skolas ēdnīcas
un rudenī samītām kļavu lapām

tu esi mans
iedomu draugs
tikpat dzīvs un sūrstošs
kā lapsenes dzēlums
man kreisajā kājā

šorīt nevāksim rasu
man salst

jasmīni jau sen vairs nezied un es nemanīju, kurā brīdī īsti uzausa rīts

.

ir mazliet jocīgi, ja tā padomā,
es nezinu kas caur mani raksta un vien vēlāk to pārlasot varu minēt, ko tas man gribējis teikt
un tik bieži persona otrā esmu es pati
bet nākamā četrrindē jau kāds cits
ai
nuja

~

septiņas zaļas vārnas

pāri manai un tavai jumta korei

septiņos bērzos tovasar iespēra zibens

tu neteici man it ne vārda

un tukšums kā pelējums iegrauzās

vēl pāris uz grīdas mītošos grīdas dēļos

pārējos sen jau mums

atņēmis laiks

piecos no rīta zvanīja modinātājs

diena lūdzās to sagaidīt vilcienu stacijā

man nebija laika tev arī ne

miegs atnāca vēlu un ilgi spēlēja kārtis ar istabas kaktiem

mēs izlikām peļu slazdus visapkārt pa diognāli

bet viņš tikai smējās un spēlēja tos kā

groteskus tamburīnus apkārt lidojot peļu līķiem

nolija nakts līdz ar tiem

tev piestāv nakts

un tavai acu krāsai piestāv visi debesu toņi

kurus vien vēlies

varu tev atnest 

arī zvaigznes un mēnesi un komētas asti

kad kritīs mēness un kritīs zvaigznes

es gaidīšu tevi zem oša zara

tu nenāksi, nāks tava ēna

un ēnai pie pirkstgaliem rasa

ceturtdienas rīts sveša grīda svešas sienas

caur logu kodīga saule kodīgi
arī dūmi acīs kodīgi uzlecis rīts
nepamanīts

esmu pinekļos pinusies
tie ir meli
meli melli kā ķipis līp
                             pēdām klāt
meli melli vien dubļi ir irdenāki
nezinu ko sacīt
nedomāju
ne ne ne
ļoti karsti
pavisam
cauri logam spīdošā saulē
peldēties
gaismas degta rasa un
sausums kaklā
gribas ēst
un vienkārši pa vieglo
grūti vārdus kopā salasīt
grūti saprast
negribas
gribas tevi

sev
šo nelasiet
man nepatīk ar aizdomām ja skatās
es ļaunu nevēlu un labu arī ne
es tikai esmu te caur bērzu zariem skatos
un lūdzu mani lieki nebiedēt

man reizēm sevī pašā rūgtums kūsā
ka nespēju pavisam iekšā ievilkties
un nedomāju, ka nāks tāda diena
vismaz kalendārā ierakstīta
kad man tas izdosies

kur kalendārā paliek vieta sapņiem?
es nezinu
starp cipariem starp spraugām
(starp ratu riteņiem un pakaviem)
maza atkāpe var arī liela kļūt
ja tajā gana ilgi ieskatās
un mazi soļi mālos atstāj rētas
un pēc simts gadiem tajos upe sūcas
zied gliemežvāki zeme arī zied

var sajust cigarešu izdeguļu smaku
un vējmētelim kabatā kā maziņš čau
guļ pelēks plakans gabals kautnukā
kas rauts no senpamesto zolitūdes vilcienmāju jumtiem

es brīnos
kājas nesagriezusi
es brīnos

kā tas notiek un ja notiek bieži
vai vieglāk pieņemt lietu projām-slīdēšanu?
es nezinu, mans raksturs ego nezinu kā saukt
klusi klusām skumji mani žņaudz

man netīk pārāk bieži palikt savās mājās
ir brīvdienas no sevis citurpalikšana
jo grūti apkārt tik daudz sevi just
un manis ir tik daudz
un tik daždažādās krāsās

/

es nezinu cik pulkstens laikam deviņi
un vakardien tik daudzas rokas mani skāva
ar skatiem reibušiem un acīm aizplīvurotām
bet ira labi labi visiem mums ir grūti
sevi celt
un miera nebūs vēl tik ilgi ilgi
esot mezglam pašā vidū
aizmukt nesanāk
ir tikai jāiet
galvā atbalsojas maziš ''kur?''
bet ai
(cik banāli tas skan, tu saki)
un pēkšņi atkal kā ar lielu bomi
es atkal jūtu savu reibumu
nu nolāpīts
nolāpīts
viena šokolādes maizīte un krūze kafijas

ir labi
es gribētu kādreiz uzrakstīt grāmatu
ne ar mērķi, tā man nesanāk
tas notiks pēkšņi tā kā apgaismība
kas savas iekšas likšu klusai apskatei
un uzsecēšu katru savu šūnu
ar vārdiem prātīgi prātīgi prātīgi

ping pongu nevajaga

baigi gribas ēst
drīz jāiet nezinu vai gribas
te ir satecējis laiks
jāiet mājās nezinu ko tur lai dara
man nepatīk būt starta pozīcijās
bet ar kaut ko ir taču jāsāk
ma nepatīk būt starta pozīcijās
un nezinu es ko lai dara
nezinu
nezinu nezinu
ko es gribu?

peļķe pelēks

esmu apsakņojusies akacim apkārt esmu dūņu lauma esmu miglas nāra nepacietīgi situ ar asti pa ezera apļotiem oļiem

un upe ir pelēka pelēka saule neizspīd cauri miglai bet migla ir akluma baltumā
spoži spīd cauri acīm bet acis nav jāsamiedz ciet
miglas nāras laikam redz gaišāk kā gaisma spīd nezinu situ ar asti skaņas noslāpst pirms nositušās
pelēki arī akmeņi, tikvien kad seju liec tuvāk var redzēt tumšzaļas ūdenszāles kā matu šķipsnas vijas straumei līdzi un lokus met ap pelēkiem krastiem, klusi šņāc vējš pāri sejai
klusi šņāc ūdens vēl klusāk ūdensčūskas
un ūdensčūskām acīs spīd smilšdzeltenas zvaigznes un gliemežvāki

migla ir košāka par vissaulaināko dienu dienvidu ielejā klusums ir skaļāks par lidmašīnas rūkoņu sēžot uz tās spārna pacelšanās brīdī

tik jocīgi
pelēka diena mērcēju kājas pelēkās peļķēs, pelēki dubļi pielīp pie pēdām, zaļām lina biksēm smiltis skrien cauri kā meteorīti mete o rīti
paņemu rītu saujā un sviežu prom
trāpu pa priedi, trāpu māsai pa pieri, trāpu rikošetā sev atpakaļ saujā un paliek vien caurums un tajā ligzdas ierīko bezdelīgas, ir pagājis rudens un vasara arī, trīs dzimtas man saujā un nu tur vien salmi un magoņu pogaļas šūpojas vējā un dīķis un dīķī plaukst ūdensrozes

esmu miglas nāra un manas spuras ir dūmos kvēpušas kristāla asakas

esmu miglai māsa un miglas zirgiem jāju pār miglas nogulētu kviešu lauku
un kvieši raud pelēkas asaras pelēka maize uz galda un nazis ir notrulis skumjš

un rasa, rasa šorīt vīd pelēki bāla, pelēkas debesis tev pelēkās acīs, pelēks kumeļš pie manām durvīm, kārpās un vicina asti, ne šorīt
šorīt es iešu basām, šorīt es gribu paspēt noķert pelēko vārnu aiz astes un laisties līdz ozola galotnei
bet varbūt es palikšu šeit

šonakt man ausīs dūc pelēka tumsa un pelēks saķep starp skropstām, pelēka mana gaidīšana pelēkas salīp dienas pelēki putekļi pelēkos pīšļos aiz muguras priekšā un blakus

pelēka nāra esmu un pelēkā peļķē jau atkal mans akacis mirkšķina savu vienīgo aci

&

ai, dzīve, tu sāpi, cik skaistuma pilnas tavas šķautnes iegriežas ādā, un saldi līst dienas pār locītavām, kā garas mēles tās apvijas apkārt un izžmiedz tevi kā lupatu mērcētu piemājas peļķē,
tik sāpīgi, sāpīgi maigi gaisma noskūpsta ēnas zem jasmīna ziediem, un nokrīt saulē kaltušas lapas ar klusu tikšķi pret linoleja svītrām, paralēli sienām un gultas rāmjiem,
un klavieru lakotā ādā trauslus atspulgus met vītusi begonija no palodzes pretīm, aiz loga trīs brukuši koka šķūņi un jasmīnkrūms zariem plūktiem tam pāri, ieniris kļavu tumšzaļās plaukstās un žubītes traucas caur zariem kā vītņu kāpnēm
aust bezgalība jau kurā un man gar īkšķiem skrien putekļu pūļi

es mēģinu būt atklāta un runāties pati ar sevi ja

ir mazliet par grūtu savākt izplūdušus vējus pāris zilbēs un šodien man nav spēka it nekam tik absurdi nepieciešamam

bet man ir nezāļu vainags un man ir netīras pēdas, man ir aizskari tintes pleķiem un irušiem sairušiem diegu galiem, man ir pusnaktī apstādināti pulksteņa tikšķi tik tak tik tak (kluss mirklis kura laikā ar acīm pārmest loku apkārt zumošajai telpai un censties atkārtoti pārsiet kurpju auklas jau trešo reizi samērā īsā laika posmā) (tu pakasi degunu un zīlītes ir nejauši sapinušās pašas savās turbulencēs nezinot vairs kur likties)

var mierināt sevi ar domu ka tas reiz būs pāri un paliks vieglāk (mulsinoši pavisam cik nepieciešami tomēr ir neveikli tricināt pirkstus pret galdu un ar nagu vīlīti vīlēt to ledu pušu)

vēl man ir koku mizas, koku mizas visapkārt (es varu runāt tik daudz par to, kas man ir, un ja viss izdosies, arī par to, kā nav, un to kas aiz muguras esošajam, un tad jau būsim apgājuši mūrim apkārt un priekšā būs pīpeņu pļavas un plaši klaji kur skriet bet līdz tam vēl ir jātiek, cauri drūpošām kāpām klintīm un smiltīm kas grimst zem paša viegli spertajiem soļiem

man ir pusizēsts jogurta trauciņs un trīs dienas izlietnē nīkstoši vientuļi trauki, man ir trīs dracēnijas viena no tām nomira aizvakar divas cenšas neievērot tās līķi gar perifērijām, man ir vīstošas rudzupuķes, kalstošas (?) rudzupuķes, man ir divas pupu burciņas vēlaizvien neattaisītas, allaž, kad man jautā ko daru, varu teikt, ka cenšos tās atvērt kaut atklāti sakot neesmu pat mēģinājusi, bet kas gan vispār var būt īsti gaidīta atbilde uz tik nožēlojamu jautājumu, ja neesat pazīstami it nemaz vai 

tas ir tāds muļķīgs jautājums kas nekad nenozīmē to, pēc kā tas izklausās, tik pat labi tā vietā var čivināt vai apmest salto vai pavaicāt kāds šodien ir mans plaušu tilpums un es atbildēšu kaut ko nesvarīgu, jo skaitļi man neturās prātā galvā un rokās tikai zem pēdām starp pirkstiem un kaut kur vēl nezinu neatceros

(smagi izelpoju kā pēc miniatūra maratona, pirksti spiež uz nepareizajām pogām un sanāk neizteiksmīgi vārdi bez nozīmes (pagaidām) 

nedēļu atpakaļ es apsolīju sev vienatnē esot visas domas sev stāstīt skaļi, bet galu galā nekā nesanāca vispār nekas nesanāca nevarēju iemigt bet sarunāties pašam ar sevi ir dīvaini atvieglojoši (saproti?) nu ir jo ar citiem jau mazliet ir tā neveikli ir tā nē, jo burtiem drukātiem vārdiem nav ne izteiksmes ne pareizās grimases un noskaņas klāt un it visu var viegli pārsprast,

un allaž tik mulsinoši, ka daļa prāta tā neveikli pieņem ka ikviens jau tevi zin tik ilgi un labi kā tu pats un kāpēc tad mulst vai bīstas vai pārprot vai nesaprot vai vispār lietas,

un padomā cik viegli mums ietu ja mēs vien iemācītos viensotru just, nu, sajust līdz mielēm, līdz kauliem, viscauri, ne tikai uz savām pēdām lūkoties bet uz citu, ne kalpojot, nepārproti nu atkal, bet sajūtot,

ja

es ceru, ka tie, kam vajadzēs varbūt izlasīs sarunas ar sevi allaž bijušas jaukas 

°°°°

man pirkstu galos šorīt plaukst jasmīnu ziedi

balti zeltainām ziedlapām glaužas gar locītavām un

skrimšļi klusi ievaidas lokoties vēja brāzmās

mežvīnes ievijas ausu ļipiņām aptveras apkārt uz saullēkta pusi

šo rītu mēs sveiksim ar aizvērtām acīm

mēģinot nakti ieslēgt zem plakstiem lai neaizmūk

nav jau, kam bēgt, un nav, pie kā turēties

bet tas nav no svara

debesis šovakar dzeloši sārtas

un gar sejām triecas vilcienu vagoni smagi elšot

ceļa un laika un vēja nobrāztie sāni gar plaukstām 

šovakar akmeņus nevar just basām kājām ejot pār betona sienām

un lietus slēpjas zem apkakles nepamanīts

divas pīpenes vīst uz palodzes malas un

divas dienas kā neona uzraksti ievijas kaut kur zem skalpa skrienošos miglājos

esmu puskaltis koks straumei pa vidu

gar potītēm lēni kā sveša āda glaužas smiltis un

zivis ar astēm sārtām kā rītausmā debesu mala

un ūdens jau sen atņēmis mani sev pašai

esmu karuselim mugur-kaulā sapinies vējš

muļķe bezdelīga ligzdu vijusi upes krācēs

nevar pateikt

vai uz riņķi ejošais vedīs uz priekšu vai paliks tepat

mainīsies apkārt un mainīsies acis vaļā vai ciet

kad paliek bail, mācies no putniem

un paslēp galvu zem spārna

laiki pāries un laiki plūdīs, visiem paliem reiz pienāk gals

un rītdien graujamā klints

upes gultne vilkvālēm krastos būs parīt

caur

bezdelīgu un pupuķu krustojums rudzupuķu zilām acīm
mazu kviešdzeltenu knābi sēdēs uz žoga malas
sekos līdz kapļa cirtieniem pār naktī lietū pievilgušu zemi
petūnijas samiegs acis un metīs maigas ēnas pāri atraitņu noliektajām galvām
četras ziedlapas norisušas četras kritīs kad uzpūtīs vējš

bezdelīgu un pupuķu krustojums rudzupuķu zilām acīm
atvāzis miniatūru seksti pārlaidīsies pāri jumta korei
tumšzaļas sūnas slapstīsies kā no eglēm krituši dezertieri
pārlaidīs plaukstas pār oļiem pār
ēnām pār pēdām ja gana ilgi sēdēsi vienuviet

ar apdomu iekārtojies labi ērti
atspiedies pret ozola stumbru tam pāri
pelēkzils ķērpju mežs kņudina kaklu
vējš planda zāli gar potītēm, tev šķitīs,
ka pār ādu skraida skudras un tauriņi
tas pāries pēc brīža notirps ceļi un zods un degungals
(gaidi un elpo dzļi, dziļi
cauri miglai lēni citrondzeltena saule aust
ādā iegraužas sīksīki akmeņi un odi kā sajukuši
trin savus zobenus pret kailo ādu)

sūnas tramīgi met lokus ap tavām ēnām un
izbīstas tavas elpas, tad pasniedzas tuvāk
kā nomērot asinsspiedienu vai temperatūru maigi maigi
kā zaļu vilni pārmet pašas miesu kā villaini pāri
īkšķiem
pēdām
potītēm
saule kausē rasas pilienus tie klusi sprakšķ
no matu cirtas izrisušas pār tavu pieri nolaižas zirnekļa tīkls
un gliemezis smagiem plakstiņiem salīmē tavus nagus kopā ar pirkstiem
kā trauslākos cimdus
tos dāvājis rīts

pāri ceļiem pār vēderam krūtīm un kaklam
melna nakts silta dvaša pret vēnām
caurauž tavas artērijas āboliņa sakņu tīkli un aiztiecas līdz pat
sirdij un plaušām ribām aknām acu dobumiem zobiem un

pāri plecam tēvišķi roku pārliks
ozola sakne
un mūžīgā ne-aiziešana
kļūs par tavu vienīgo prom-aiziešanu

(pieklupiens)

hi guys, i just kinda got more photos from yesterday (mostly with my face) so ye

here it is

i'll just leave it here

vanabī ziedu vainags (satīts lipīgām saknēm, kas, kā izrādās, nākušas no priedes miesas)

mari in her natural habitat 

varbūt ja gana daudz pieneņu sēklu

sev galvā sēšu

mana galva kļūs pieneņu lauks

(reizēm zem tiltiem var uzskriet maziem vadimiem

arī viegli identificējamiem vācu tūristiem

un kuģīšiem, kas garāmbraukdami

pārprot mūsu kazu skaņas

par agriem riesta saucieniem)

kazu skaņas ir process

(pie lielupes var uzskriet mazām zanēm

un mazām vizbulēm

bet par to jau

soli atpakaļ)

meklēt lielupes nāras

 šodien man bija ciemiņi, vai ciemiņiem biju es, vai varbūt mēs vienkārši saskrējāmies (ar nodomu un zvanu četros pēcpusdienā izkrītot no gultas un negribīgi uzvelkot pārlieku šauras bikses guašām aptraipītās kājās)

vizbulei pār galvu svaigi cirsts mežs (klusuma brīdis par godu

brūni sprogainajām cirtām

kas vēl pusotru diennakti atpakaļ

(apmēram)

rotāja viņas galvu

slēpjot priedes un piepes un miniatūrus japāņu dārzus)

zane slēpjas un tirina kājas, galu galā kājas pašas tirina zani un aiztirinas prom pavisam

ņemot vērā, ka fotogrāfija ir pierādījums jelkā kaut kā eksistencei

pēc maniem pašreizējiem datiem

zanes kājas ir pametušas mājas (it rhymes, i knew i was born a poet)

i can swear to gods, es nekad mūžā nebiju atstājusi monētu uz sliedēm

so i did

i left two pretty looking coins for those heavy ass trains to kill in a violent and slow way

mežvīni smaržoja pēc slapjas zāles

(3.03 make a wish!)

atjēdzāmies babītē

(un mans maks bija kļuvis biļetes cenas vieglāks laikam))()()()()()()(•)(•)(•)

devāmies saost sameklēt jūru

(kaut kur tur riteņu ceļš sevi mina paša kājām)

ceļš uz vārnukrogu gar rododendru audzēm

blenza uz mums cauri žogiem kā mazi bērni blenž uz kājāmgājējiem caur mašīnu logiem, gaiss smaržoja pēc afēras un vieglas uzvedības bitēm

maija astē dzīves dzīres plauka pienenes un vīta bārstot baltus izpletņus pāri matiem un asfalta ceļiem

''te visur ir odi pie jūras taču nebūs, vai ne''

odi pārmeta balto karogu mums pāri un pazuda aiz zanes koka (ko dāvāju es viņai dzimšanas dienā

bija arī smilga, gaļina vārdā

apmetās uz dzīvi bērzam pie saknēm

cerot uz drīzu tikšanos,

ardievu,

zane)

odi nekļuva mazāk un manā somā iekļuva balti ziedi lipīgiem kātiem, 

(kārdinoša izsaukuma zīme ar cerību uz jūru kaut kur tuvumā jo jau stunda ceļa noieta bez mazākās ūdens dvašas sīksīkas upītes neieskaitot nepieskaitot (piedodiet atvainojiet dāmas)

(nekad nezinu, kā skatīties, kad mani bildē

tādēļ vien blenžu

un blenžu

un blenžu

visi ceļi mīkstu zāli

zaļa zāle atstāj zaļas svītras elkoņos

ir labi jauki dabas fashion police

mazie latvijas lietusmeži

nenneneneneneesajukusmmnuja

aiks tiki tak arvien ātrāk ar vien ātrāk riņķiem vien auļo zirgi arvien ātrāk samin sevi misējušies soļi ātri ātri ieskrien sākumgalā

laiks tiki tiki tiki
arvien ātrāk
arvien ātrāk
ar vien ātrāk
riņķiem vien
auļo zirgi
arvien ātrāk
arvien
ā
t
r
ā
k
samin sevi misējušies soļi
ātri ātri sākums ieskrien pakaļgalā
ātri ātri iztriecas vēl nebijušais 
cauri vakardienas lietiem
arvien ātrāk šķībi traucas
riteņi bez paša miesas

arvien ātrāk
arvien ātrāk
kad tas stāsies
kritīs debess
mums pār galvām
(mēnesi kā jēlu olu
sitīsim pret klinšu radzēm
lilij upēs rokas veldzē
nāras zaļmates ar pirkstiem
ūdenszāļu slaikiem, bīsties
nepareiza vārda pateikt
labi zini
ūdens gaisu
nogalē)

vakarējam

šovakar līdz ar pelēkām debesīm bridām meklēt vietu, kur paslēpties
tur slēpušies jau simti neatrasti, mēs pāri tiem, mēs pāri tiem
burtiskā nozīmē, šoreiz

 vējš paslēpies zem koku lapām sabirzušām un apgrauztām, arī skaņas kā paklausīgi suņi met līkumu, vien šad tad kāds iztramdīts putns pārcērt gluži svinīgo mieru izšaudamies caur koku biezi saaugušajām lapotnēm
var redzēt vien asti kad tas aizšaujas un īsu, spalgu dziesmu
cik kaulu zem mūsu kājām, un cik kaulu virs viņu miesām ?

 aizmirsīsim, kur bijuši pirms tam un atgriezīsimies manā pagalmā. aiz muguras šķūņi un gar kājām tinas apvītušas pienenes un struteņu ziedi, nātres maigi noglāsta potītes un paslēpjas biezajās nezāļu audzēs
mazas zaļas meles
mazām asām mēlēm

 Ir necerēti silts, pēc vakardienas vēja kas līda zem mēteļa un gramstījās aukstām rokām, var atlaisties starp sliedēm un klausīties, kā vilcieni velk savas iekšas pār smalkām sliežu vijām

 (kad aizver acis var iztēloties
ka māju vietā aug resnas egles
tik resnas kā divdesmit milzīgi vīri
rokām saskaroties tik vien
cik pirkstgals var pirkstgalu sniegt)

 kāds bēra akmeņus strīpām vien
strīpām vien
strīpām vien
es ceru, ka saprata

akmeņos mieru
mieru
mieru un izjuta katra
smalkās šķautnes un to
kā pāri to mugurām pārlūzt saule