peļķe pelēks

esmu apsakņojusies akacim apkārt esmu dūņu lauma esmu miglas nāra nepacietīgi situ ar asti pa ezera apļotiem oļiem

un upe ir pelēka pelēka saule neizspīd cauri miglai bet migla ir akluma baltumā
spoži spīd cauri acīm bet acis nav jāsamiedz ciet
miglas nāras laikam redz gaišāk kā gaisma spīd nezinu situ ar asti skaņas noslāpst pirms nositušās
pelēki arī akmeņi, tikvien kad seju liec tuvāk var redzēt tumšzaļas ūdenszāles kā matu šķipsnas vijas straumei līdzi un lokus met ap pelēkiem krastiem, klusi šņāc vējš pāri sejai
klusi šņāc ūdens vēl klusāk ūdensčūskas
un ūdensčūskām acīs spīd smilšdzeltenas zvaigznes un gliemežvāki

migla ir košāka par vissaulaināko dienu dienvidu ielejā klusums ir skaļāks par lidmašīnas rūkoņu sēžot uz tās spārna pacelšanās brīdī

tik jocīgi
pelēka diena mērcēju kājas pelēkās peļķēs, pelēki dubļi pielīp pie pēdām, zaļām lina biksēm smiltis skrien cauri kā meteorīti mete o rīti
paņemu rītu saujā un sviežu prom
trāpu pa priedi, trāpu māsai pa pieri, trāpu rikošetā sev atpakaļ saujā un paliek vien caurums un tajā ligzdas ierīko bezdelīgas, ir pagājis rudens un vasara arī, trīs dzimtas man saujā un nu tur vien salmi un magoņu pogaļas šūpojas vējā un dīķis un dīķī plaukst ūdensrozes

esmu miglas nāra un manas spuras ir dūmos kvēpušas kristāla asakas

esmu miglai māsa un miglas zirgiem jāju pār miglas nogulētu kviešu lauku
un kvieši raud pelēkas asaras pelēka maize uz galda un nazis ir notrulis skumjš

un rasa, rasa šorīt vīd pelēki bāla, pelēkas debesis tev pelēkās acīs, pelēks kumeļš pie manām durvīm, kārpās un vicina asti, ne šorīt
šorīt es iešu basām, šorīt es gribu paspēt noķert pelēko vārnu aiz astes un laisties līdz ozola galotnei
bet varbūt es palikšu šeit

šonakt man ausīs dūc pelēka tumsa un pelēks saķep starp skropstām, pelēka mana gaidīšana pelēkas salīp dienas pelēki putekļi pelēkos pīšļos aiz muguras priekšā un blakus

pelēka nāra esmu un pelēkā peļķē jau atkal mans akacis mirkšķina savu vienīgo aci