&

ai, dzīve, tu sāpi, cik skaistuma pilnas tavas šķautnes iegriežas ādā, un saldi līst dienas pār locītavām, kā garas mēles tās apvijas apkārt un izžmiedz tevi kā lupatu mērcētu piemājas peļķē,
tik sāpīgi, sāpīgi maigi gaisma noskūpsta ēnas zem jasmīna ziediem, un nokrīt saulē kaltušas lapas ar klusu tikšķi pret linoleja svītrām, paralēli sienām un gultas rāmjiem,
un klavieru lakotā ādā trauslus atspulgus met vītusi begonija no palodzes pretīm, aiz loga trīs brukuši koka šķūņi un jasmīnkrūms zariem plūktiem tam pāri, ieniris kļavu tumšzaļās plaukstās un žubītes traucas caur zariem kā vītņu kāpnēm
aust bezgalība jau kurā un man gar īkšķiem skrien putekļu pūļi