es mēģinu būt atklāta un runāties pati ar sevi ja

ir mazliet par grūtu savākt izplūdušus vējus pāris zilbēs un šodien man nav spēka it nekam tik absurdi nepieciešamam

bet man ir nezāļu vainags un man ir netīras pēdas, man ir aizskari tintes pleķiem un irušiem sairušiem diegu galiem, man ir pusnaktī apstādināti pulksteņa tikšķi tik tak tik tak (kluss mirklis kura laikā ar acīm pārmest loku apkārt zumošajai telpai un censties atkārtoti pārsiet kurpju auklas jau trešo reizi samērā īsā laika posmā) (tu pakasi degunu un zīlītes ir nejauši sapinušās pašas savās turbulencēs nezinot vairs kur likties)

var mierināt sevi ar domu ka tas reiz būs pāri un paliks vieglāk (mulsinoši pavisam cik nepieciešami tomēr ir neveikli tricināt pirkstus pret galdu un ar nagu vīlīti vīlēt to ledu pušu)

vēl man ir koku mizas, koku mizas visapkārt (es varu runāt tik daudz par to, kas man ir, un ja viss izdosies, arī par to, kā nav, un to kas aiz muguras esošajam, un tad jau būsim apgājuši mūrim apkārt un priekšā būs pīpeņu pļavas un plaši klaji kur skriet bet līdz tam vēl ir jātiek, cauri drūpošām kāpām klintīm un smiltīm kas grimst zem paša viegli spertajiem soļiem

man ir pusizēsts jogurta trauciņs un trīs dienas izlietnē nīkstoši vientuļi trauki, man ir trīs dracēnijas viena no tām nomira aizvakar divas cenšas neievērot tās līķi gar perifērijām, man ir vīstošas rudzupuķes, kalstošas (?) rudzupuķes, man ir divas pupu burciņas vēlaizvien neattaisītas, allaž, kad man jautā ko daru, varu teikt, ka cenšos tās atvērt kaut atklāti sakot neesmu pat mēģinājusi, bet kas gan vispār var būt īsti gaidīta atbilde uz tik nožēlojamu jautājumu, ja neesat pazīstami it nemaz vai 

tas ir tāds muļķīgs jautājums kas nekad nenozīmē to, pēc kā tas izklausās, tik pat labi tā vietā var čivināt vai apmest salto vai pavaicāt kāds šodien ir mans plaušu tilpums un es atbildēšu kaut ko nesvarīgu, jo skaitļi man neturās prātā galvā un rokās tikai zem pēdām starp pirkstiem un kaut kur vēl nezinu neatceros

(smagi izelpoju kā pēc miniatūra maratona, pirksti spiež uz nepareizajām pogām un sanāk neizteiksmīgi vārdi bez nozīmes (pagaidām) 

nedēļu atpakaļ es apsolīju sev vienatnē esot visas domas sev stāstīt skaļi, bet galu galā nekā nesanāca vispār nekas nesanāca nevarēju iemigt bet sarunāties pašam ar sevi ir dīvaini atvieglojoši (saproti?) nu ir jo ar citiem jau mazliet ir tā neveikli ir tā nē, jo burtiem drukātiem vārdiem nav ne izteiksmes ne pareizās grimases un noskaņas klāt un it visu var viegli pārsprast,

un allaž tik mulsinoši, ka daļa prāta tā neveikli pieņem ka ikviens jau tevi zin tik ilgi un labi kā tu pats un kāpēc tad mulst vai bīstas vai pārprot vai nesaprot vai vispār lietas,

un padomā cik viegli mums ietu ja mēs vien iemācītos viensotru just, nu, sajust līdz mielēm, līdz kauliem, viscauri, ne tikai uz savām pēdām lūkoties bet uz citu, ne kalpojot, nepārproti nu atkal, bet sajūtot,

ja

es ceru, ka tie, kam vajadzēs varbūt izlasīs sarunas ar sevi allaž bijušas jaukas