meklēt lielupes nāras

 šodien man bija ciemiņi, vai ciemiņiem biju es, vai varbūt mēs vienkārši saskrējāmies (ar nodomu un zvanu četros pēcpusdienā izkrītot no gultas un negribīgi uzvelkot pārlieku šauras bikses guašām aptraipītās kājās)

vizbulei pār galvu svaigi cirsts mežs (klusuma brīdis par godu

brūni sprogainajām cirtām

kas vēl pusotru diennakti atpakaļ

(apmēram)

rotāja viņas galvu

slēpjot priedes un piepes un miniatūrus japāņu dārzus)

zane slēpjas un tirina kājas, galu galā kājas pašas tirina zani un aiztirinas prom pavisam

ņemot vērā, ka fotogrāfija ir pierādījums jelkā kaut kā eksistencei

pēc maniem pašreizējiem datiem

zanes kājas ir pametušas mājas (it rhymes, i knew i was born a poet)

i can swear to gods, es nekad mūžā nebiju atstājusi monētu uz sliedēm

so i did

i left two pretty looking coins for those heavy ass trains to kill in a violent and slow way

mežvīni smaržoja pēc slapjas zāles

(3.03 make a wish!)

atjēdzāmies babītē

(un mans maks bija kļuvis biļetes cenas vieglāks laikam))()()()()()()(•)(•)(•)

devāmies saost sameklēt jūru

(kaut kur tur riteņu ceļš sevi mina paša kājām)

ceļš uz vārnukrogu gar rododendru audzēm

blenza uz mums cauri žogiem kā mazi bērni blenž uz kājāmgājējiem caur mašīnu logiem, gaiss smaržoja pēc afēras un vieglas uzvedības bitēm

maija astē dzīves dzīres plauka pienenes un vīta bārstot baltus izpletņus pāri matiem un asfalta ceļiem

''te visur ir odi pie jūras taču nebūs, vai ne''

odi pārmeta balto karogu mums pāri un pazuda aiz zanes koka (ko dāvāju es viņai dzimšanas dienā

bija arī smilga, gaļina vārdā

apmetās uz dzīvi bērzam pie saknēm

cerot uz drīzu tikšanos,

ardievu,

zane)

odi nekļuva mazāk un manā somā iekļuva balti ziedi lipīgiem kātiem, 

(kārdinoša izsaukuma zīme ar cerību uz jūru kaut kur tuvumā jo jau stunda ceļa noieta bez mazākās ūdens dvašas sīksīkas upītes neieskaitot nepieskaitot (piedodiet atvainojiet dāmas)

(nekad nezinu, kā skatīties, kad mani bildē

tādēļ vien blenžu

un blenžu

un blenžu

visi ceļi mīkstu zāli

zaļa zāle atstāj zaļas svītras elkoņos

ir labi jauki dabas fashion police

mazie latvijas lietusmeži

mazliet lielāki latvijas (bez)lietus meži

starpcitu, jūra paslēpās aiz lielupes muguras nācās iztikt ar to

slīpa zeltaina saule pinās ar ēnām ar priežu stumbriem

niezēja potīte un apkārt dziedāja putni par laimi,

skudru mežā bij maz

šķībi horizonti ftw

ūdens vēss un smiltis arīdzan (bet mīkstas tik mīkstas varētu

ierakties līdz elkoņiem

līdz zodam un 

pleciem 

līdz atslēgas kauliem

līdz gurniem līdz ceļiem

pazust lielupes smiltīs (un nekad neiznirt atpakaļ)

mēs nolēmām,

ka visi dzīlēs rautie un slīkušie

zem ūdens par nārām tapuši

zvīņotām astēm atmet skābekļa

saēsto miesu 

mēs nolēmām ka

esam pārpratuši nāru

morāles normas un

auguma samērus

to augums augstāks par vaļa

vai smalkāks par garneles asti

(viņas nesaka viņas

čukst cauri balti čūkstošām putām

kad atsitas tās pret krasta vēju

sagrauztām smiltīm)

upe aprija debesīm pēdas

pārsimtu toņu tās ādā vijas

maigāk kā vējš pāri pirkstiem

tās apķeras krasta 

trīsošām miesām

nezinājām, kā tiksim atpakaļ, neizlēmīgi gājām caur mežu caur ceļu

tramīgi metām skatus uz mašīnām kas no mugurpuses snaikstījās klāt

galu galā trešā no pirmās skaitot

nolasīja nogurumu mūsu sejās un nevaicāta piestāja paparžu pudura malā

līdz rīgai aizgādādama mūs

un mūsu ziediem piebāztās somas 

*.*