vēstule nenosūtīta tev

man riebjas nepabeigtības, riebjas līdz raudienam
un ciet aizaug kakls un kakls ir ciet, jo nepabeigtības, lietas nepateiktas, lietas sākt teiktas nepabeigtas, mezgli rīklē un atkārtota aizrīšanās, šķaudu jau trešo dienu pēc kārtas, man nav alerģija no rudens, nē, man ir alerģija no nepabeigtībām, man ir alerģija no sevis

un man nepatīk karāties telpā bez nosaukuma un krāsas, nezinot cik pulkstens un kura galaktika, un es nezinu vairs ai
esmu kā iks kuram muļķis astotklasnieks nav spējis atrast vietu uz igrek ass, un tā nu es plivinos visapkārt un visdrīzāk palikšu neizrisināta vismaz šajā atvērumā ne
???
es nezinu ko domāt un nepiesātināts prāts kā tādas jukušas aitas skraidelē visapkārt bez atskaites punkta, brien dīķos un purvos slīkst un skrien pārlieku ātri un pārlieku lielus met lokus un klepus ir sauss, sāp vēders un asaro acis un pulkstens ir gandrīz četri no rīta
man šķita, ka esmu bezmiega izārstējusies bet tomēr neesmu attīstījusies līdz mugurkaulniekiem esmu palikusi stadijā tārps un piezemējos uz sabrūnējušām skujām ar nodomu īstenot pati savu privāto anarhiju un kūniņā nevīstīties vis, vismaz līdz brīdim kad nebūs citas izejas un

manas acu zīlītes maina savus rādiusus strauji kā
salīdzinājuma nav bet
ļoti

kad viņas ir lielas tur salīst daudz gaismas, var salīst daudz gaismas un sanāk liela liela tumsa, akas divas galvas vidū izvietojušās uz taisnes, varu ilgi ilgi nemirkšķināt un skatīties acīs un tad gaisma līs arvien vairāk un   vairāk kad iedomājos par šokolādes saldējumu tevi rudzupuķēm vai tumšizilām peļķēm rudenī tās paliek milzīgas kā izdegušas spuldzītes

zvaigznes spīd zvaigznes miedz man ar aci

šodien debesis šovakar debesis atkal bija pelēkas pa vidu spīdēja gaisma un ap suņu parku mājas miedza dzeltenas acis un tornis bija ietinies pats savu dūmu miglās un izejot cauri tiltam no abrenes ielas puses mašīnas kā jāņtārpiņu vai kaķacu virtenes pazuda gar pagriezienu, var arī skatīties var skatīties kā vilcieni tukši brauc pa sliedēm man garām un kā autobusi spīd kad izbrauc no galapunkta kā gari skumji gājputni ar riteņiem spārnu vietā

es bēdājos un neeju gulēt

ir trešdiena aizvakar lija lietus un lija arī aizaizvakar
bija silti un es ļāvu sev salīt un bridu cauri peļķēm un spēru šļakatas līdz pat nabai un pirkstu kauliņiem

ir trešdiena
eju tikai pa zebras baltajām svītrām un mācos svilpot man sanāk mazliet varbūt kādreiz sanāks arī baloža skaņas
ir trešdiena
kā man iet?

es gribētu rakstīt vēstules bet nevaru saņemties vēstules liek man mul s t ir izveidojies arī mans galējais lēmums un rakstīt ir palicis grūtāk un lēnāk kā cauri mannas bļodai

man ir bail ka es m u nojukusi pati savās domās s a domās un ilūzijās un neredz u itnekā kas notiek es nezinu nezinu nezinu man riebjas nepateiktības tik ļoti ļoti riebjas un es gribu
gribu uzmanības tavas gribu nebūt mēma gribu nebūt dumja un tizla un katrā ziņā gribu aizmigt un iet gulēt bet es neprotu pamosties manir divas stundas laika lai sešos nesadzirdētu modinātāju es gribu raudāt un greipfrūti ir apēsti visu rmētājas sarkanas ķeskas no viņu ieks'ām es nezinu