ir tik daudz lietu ko pierakstīt
un es mācos to negribēt
es mācos ļaut laikam tecēt
bez upmalas vai upes pašas
melni koku zari kaili
mīlējas ar padebesi
pasteļkrāsu pārejās
pāri lāčaplēša ielas
namu jumtiem
pretošanās miegam
kontrole pār bezgalīgo nakti
arī tad, kad uzlēks saule
mēness neredzams man savus pirkstus
vīs ap delnām
uzlec zvaigzne ielec acī
ar asāko no pieciem stariem
tieši zīlītē
tā kabata
betona strupceļš
ķieģeļu pelēka vārtrūme
lētas maukas un neveiklas marķiera sievietes
milzīgām krūtīm
mēs esam miglas ģeneratori
trīcošas oranžas zvaigsnes
mēs esam
pagaidām pietiek ar to
No comments:
Post a Comment