,

ir pelēks klusums
ar labo kāju
es stāvu aizvējā
ar kreiso es grimstu

aiz kokiem krīt kravas vagonu
riteņi pāri sarkanām sliedēm
ēnām cauri izvijas ābeļu
izģērbtie zari

vējš aizdzen dzirksteles
mēmi kūpoša cigarete
liecas laternu gaismās un krīt
nočab pret zābaka purngalu

rīts

es stāvu aizvējā
šorīt debesis svešā krāsā

es piederu naktīm un
vējā kritušam mēnesim
gar bālo seju aiztraucas
sešas kaijas varbūt
viņām spārni ir melni

melns atspulgs uz ķieģeļu sienas
savītusi taka un apsvilušas skropstas
es esmu no vakardienas
šis rīts nebija domāts
man