Persiki I - III

I

klejojošā tuksneša līgava pieregulē
rokaspulksteni pieliecas sakārto kurpes
aizsprauž aiz matumezgla nazi
noskūpsta aukstām māla kolonnām
rokas un dodas kurp nākusi
ceļus ir aizpūtis vējš un nu
te tek jaunas smiltis

aukām cauri viņa izmet tīklu
vītu no vissmalkākajām
dienvidujūras sārtaļģēm
un gaida kad uzpūtīs rietumvējš
vienu galu viņa ir apsējusi
ap sava mazā pirkstiņa locītavu
pulsē asinis un sarkst viņas vaigi

trīsdesmit kilometrus tālāk
bālā marmora celtnē uz kāpnēm
stāv vīrs baltā halātā un
saulē samiedzis acis veras uz horizontu
sarkanas smiltis met viļņus un noplok
viņam pie kājām un atstāj
tur viņu bez ēnas un smiltīm
noklātu ādu

viņš pasniedz viņai roku un
nekā nevaicādams ved viņu
cauri zilām ēnām uz dārzu
tempļa ziemeļu pusē

zem ziedoša persiku koka
viņš ir izklājis segu un nu
piedāvā viņai karoti cukura
un krūzīti tējas

viņa padomās īsu mirkli tad
viegli pamās ar galvu un nosēdīsies
viņam līdzās un gluži
kā pēc klusas vienošanās
saņems rokās viņa plaukstu
un sāks maigi apļot savus pirkstus
pulksteņrādītāja virzienā

viņa rokas ir baltas un viņa vēnas
ir purpura un viņam bārdā aug
magnolijas un ķirši un neviens
no ziediem nekad nevītīs un nekad
neplauks no jauna un allaž
metīs ēnu viņam uz pirkstiem

II

Viņi sēdēs tur labu brīdi tad
viņš ittin kā pēkšņi atminēsies
ka viņa virtuvē gaida meitene
kura vakardien tirgū solījusies viņam
un tikai viņam zem persiku koka
spēlēt uz mandolīnas un vārdiem


un tumši sārts vaigos tam norietēs
smaids ko nupat tas vēl dāvājis tuksneša līgavai
viņa piecelsies līgani aizslīdēs
tad apstāsies vien lai palūkotos
viņam acīs un viņš zinātu
ka viņa nāks ka viņa gaidīs
ka viņai nav laika un nav arī
dienas vai nakts tikai ceļi ko
ausmā atkal būs nojaucis vējš

/

viņa sēdēs uz sandalkoka palodzes un
rokās viņai gulēs tumši zila mandolīna
un acis viņai arī
ir tumši zilas kā piebriedušas plūmes
un lūpas viņai ir maigas
kā nektarīnu ziedlapiņas

viņš saņems viņu aiz rokas
kura nupat tvērusi citu un pavadīs
līdz tempļa tornim
kur māla podā vien aizvakar
kāds klejojošs mūks bija atstājis
persika kaulu

viņi spēlēs ar kauliņiem un dzers saldu vīnu
viņš spēlēs ar viņas matiem un viņa
ar mandolīnu un iedegsies zvaigznes
un dzisīs un nespēs noturēt liesmas
un kaut kur kadiķa ēnā
smiltīs iegulsies viņas ēna un miesa
un izbiedēs žubīšu pāri

un metīs pāri pusnaktij līganu elpu mēness
kad viņa klās baltus palagus pelēkam
kumeļam seglos un atstās vien savu elpu
kā smagu tuksneša svelmi
klejot pa aukstiem
marmora pakšiem

III


Pāri pakalniem pēdējās ugunis
priežu un baobabu zaros
nopūtīs uzlecis pusmēness

viņa pārlaidīs pirkstus pār pirkstiem
pleci maigi un līgani atslābs
pēdas mīs iedobes miklajā zemē

pie zila karoga stāvēs kāds
pelēkā apmetnī ietinies stāvs
nepacietīgi šūposies naksnīgās brāzmās
skaņas vietā izdvesdams vien
pelēku dūmu mākoņus

viņa paies tam garām un
apstāsies laiks puspagriezienā
dzeguze nosmaks un pakritīs beigta
viņiem pie kājām
un kamēr caur citu laiku
viņa bridīs uz priekšu caur saulēm
šeit paliks tie dūmi tie pleci
un klusējot dalīta telpa

cauri izsistu logu rāmjiem
pastiepta balta roka
plaukstā apelsīns

debesis saveļas ciešāk ap zvaigznēm
viņa uzmet mezglu un piesien
baznīcu torņus pie krustiem
un vārdus pie izelpām
un gaismu pie nenovēršamas
un nesagaidāmas kvēldiegu
pārdegšanas