no rīta zeme velk spēcīgāk
no rīta zeme velk smagi un garlaikoti apmet ķēdes sev ap rokām un pievelk tuvāk
tuvāk
dziļi zemē atņem mums rīta debesis pirmo vēju

es slīcinu savu aizgājušo nakti, mīļoto,
ar nīgru pacilājumu skatos
kā met melnus burbuļus pārlieku
pārlieku rūgta kafija sūrstošas acis un kaltušas lūpas
mānīgs možums melīga pirkstu trīcēšana
es gribu tev atņemt vārdus un es pat
es pat nejūtos zagusi tu pārlieku vārgi cīnījies pretim
tava padošanās kļuva par tavu atdošanos tu
sabruki pieneņu pļavā es atņēmu tavus vārdus tava elpa
aizgāja līdzi ar tiem
pelēka tumsa cauri mitru matu cirtām
gruzd ogles tev dziļi acīs
līst lietus līst man pāri plakstiem
jau atkal
es muļķīgi smejos un
neveikli ķiķinu un tu man tici uz vārda
no rīta vēroju kā miegaini putekļi met lokus ap tavas virtuves grīdu
riņķoju līdzi ar tiem riņķoju ap piena ceļu mums pašiem
mums pašiem sava galaktika un tu parausti plecus
rīti ir mulsinoši no rītiem es gaidu
es vienmēr gaidu, gaidu tevi gaidu
kad celsies, nezinu, vai drīkst, vai ļauts mosties,
nezinu, kad kusli rāpties pretim ūdensglāzei pret sauli pret vēju pret
atspīdumiem, no rīta spoguļus dauzu ar čukstiem
aizsmakušu kaklu un šļūcošām kājām
no rīta
ielu lampas kā zelta mēles pārlijušas pār asfalta dzīslām
ielas ir vēnas ielās es nedzirdu tevi un tu aizplūsti prom
es smējos un dzēru un gaidīju
deviņos no rīta mēs sēdējām daugavas malā un vējš apdzēsa liesmas
divpadsmitos meža vidū svece pilēja lēni un smagi un egļu zari sāpīgi brakšķēja
sapinas desmitiem dažādu dienu desmitiem cilvēku miljardiem vārdu es nemīlu skaitīt
sapinas satinas es rakstu tev
un tevis
nav
nav tava vārda
un tava balss aizmirsusies apses galotnē trīc mirst un lūzt
tevis nav
un es tevi gaidu
aust rīts