kauc suns
es braucu pāri sūrstošām rokām
ar padomju laika metāla riepām

un ziņkāri veros pēc nakts
mīskti melna un samtaina
miera, kad
rūgtāks par alu ir tikai mans noliegums
spīva nevēlēšanās ļauties
tikpat plosoša vēlēšanās pasūtīt visu
pār deviņiem velniem
lai parauj
tas
manu eksistenciālo vientulību
un dod zaļo gaismu
netraucēti būt un viegli
neuzmālēt zaļganas ēnas to
pelēko vietā
un piecērtot kāju sacīt
ir labi
es
esmu
plastilīns
mālējiet mani pēc savas patikas
manis tāpat vairs nav
ir tikai klusums un bezlaika noilgums
pacel to osiņu, krūzīti, arī
un stāsti man visādus niekus
kaut zinam mēs abi
ka viss, kas ir sakāms
ir izsakāms, aizmirstams, pakarams
sēžu laternas spuldzē
klausos kā odi sīc
un nekož
jo pat mana miesa ir tuvusi kusla
kā ēna