es nezinu kādā krāsā ir tavas mīļākās krūzītes osa
bet es jūtu kā acīs tev maigi iegraužas debesu malas
kad saule slīkst ezera dūņās
un jūtu kā tavi pirksti
aptver logu rāmjus kad tu tramīgi un
gluži nesamanīgi ievelc pirmo nakts elpu
dziļi
dziļi plaušās
vēl dziļāk līdz kapilāriem

es izteku tevi cauri un aizteku līdz taviem plakstiem
tumši mēļi loki kā peļķēs nakts debesis
hiacinšu ziedi apreibst tavas dvašas
novīst mēnesnīca tavu soļu ēnās
un atkal dzirdu tavu
pirkstu krampjaino saraušanos
dzelošu brāzmu pāri lāpstiņām
dzelošs vējš sārti vaigi
riņķojot cauri tavām vēnām es gluži kā baznīcu vitrāžās redzu, tava
āda asi lauž pelēkus mākoņus un tu nemierīgs sakusties
sakustas sienas un griesti viss griežas tev apkārt
gluži kā neapzinīgi nesamanīga komēta tu iznīcini pats savu magnētisko lauku
samalti piena ceļi gārdz tava aizskrietā ceļa malās
sakustas ezera mala
tava āda smaržo kā tikko vīts zīds