es te: vakarējam

šovakar līdz ar pelēkām debesīm bridām meklēt vietu, kur paslēpties
tur slēpušies jau simti neatrasti, mēs pāri tiem, mēs pāri tiem
burtiskā nozīmē, šoreiz

vējš paslēpies zem koku lapām sabirzušām un apgrauztām, arī skaņas kā paklausīgi suņi met līkumu, vien šad tad kāds iztramdīts putns pārcērt gluži svinīgo mieru izšaudamies caur koku biezi saaugušajām lapotnēm
var redzēt vien asti kad tas aizšaujas un īsu, spalgu dziesmu
cik kaulu zem mūsu kājām, un cik kaulu virs viņu miesām ?

aizmirsīsim, kur bijuši pirms tam un atgriezīsimies manā pagalmā. aiz muguras šķūņi un gar kājām tinas apvītušas pienenes un struteņu ziedi, nātres maigi noglāsta potītes un paslēpjas biezajās nezāļu audzēs
mazas zaļas meles
mazām asām mēlēm

Ir necerēti silts, pēc vakardienas vēja kas līda zem mēteļa un gramstījās aukstām rokām, var atlaisties starp sliedēm un klausīties, kā vilcieni velk savas iekšas pār smalkām sliežu vijām

(kad aizver acis var iztēloties
ka māju vietā aug resnas egles
tik resnas kā divdesmit milzīgi vīri
rokām saskaroties tik vien
cik pirkstgals var pirkstgalu sniegt)

kāds bēra akmeņus strīpām vien
strīpām vien
strīpām vien
es ceru, ka saprata

akmeņos mieru
mieru
mieru un izjuta katra
smalkās šķautnes un to
kā pāri to mugurām pārlūzt saule

vai tā ir labi vai es varu ieaugt cauraugt krūmam caur lapām

paskat, kā viņa tur slēpjās
kā maza pele ko tumsa dzemdējusi
trīs logi viens akls
caur vienu var cauri redzēt
caur trešo vien iekšā skatīties

mana ēna var tevi nokāpt un tu to pat nemanīsi

un tad es centos noskriet savas ēnas
centos sniegt tām neatkarības deklarāciju vai kaut ko tamlīdzīgu
teicu, ka viņas var iet
ja ilgi laiž ēnas vienu viet tās
ieaug zemē un izgrauž pienenēm saknes