dzegužputeņi

tagad vairs neesmu balodis trubā esmu
knislis uz salmiņa rāmas upes viļņos (kaut pamalē savelkas melnas mākoņu dūres)
pievērtām acīm veros visur citur un līdz mielēm izjūtu situācijas trauslumu un nenoteiktību
mazākais vējš var gāzt ūdenī mazākais vējš var atsist atkal upēm slūžas vaļā
(es neesmu rauda asaris vai jelkāda cita skumja spuraine zivs
bet divas dienas (tagadējā un nupat aizritējusī) ir tik nestabili nestabilas ka strautiem manī vietas nepietiek šķiet
esmu sarāvusies maza un sausa kā rozīne un viss liekais slapjums veļas pa acīm ārā
nu pilnīgi nekonkrēti pietiek ar mazu vārdu
un es sēžu un viebjos jo pil pil pil mazi mākoņi arī zem plakstiem
sēžu un apmulsusi skatos uz kāju īkšķiem (pil pil arī uz tiem) un nesaprotu par ko jo
nekas jau nenotiek nu un vārds ir gluži bez dziļas jēgas

šodien smagi pati sevī aplauzos sapratu kas
kas kas kas nenotiek tagad, tam tagad nav jānotiek
varbūt rīt vai varbūt
varbūt parīt
galu galā tā juška ir ka notikšanā tas jau ierakstīts, un ja jau ierakstīts, tad jātēmē un
jāpalaiž
(bultas netrāpa mērķī neatlaistas, marī, es sev saku)
un tā nu es slēpjos no pērkona zem trejām segā un šņik šņak laižu visas domas vaļā
pa vienai vien
sūtu debesīs pie piekūniem un bezdelīgām (bezgalīgām)
un paliek labāk

gandrīz samisējās un piesēju pati sevi bultām pie kāta bet attapos laicīgi un varbūt vien ceriņi noreibināja
tā gadās
pie tā jāpierod un ar to jāsamierinās

cav vav (caur cīruļputeņiem un tālāk)