un kā
un nez kādēļ likās, ka katrs vārds, ko izspiedīšu no sevis ārā, atņems man arvien vairāk un vairāk spēka
un šī ir bijusi tik pilna
tik pilna nedēļa
nebūt ne tikai padarīto darbu vai satikto cilvēku vai vai izlasīto grāmatu ziņā, arī ne noieto kilometru vai apēstās pārtikas vai vai
nu ne ne
bet tas, kas sācies jau gadu vai divus atpakaļ, trinkšķot vīlēm lēni plīst un lobās, un es lobos līdz ar to
šķiet, ķermenis kļuvis viegls, un galva te deg, de grimst apātijā, bet nu bezcerības vietā ir mierpilns tukšums un klusums un visi pārējie iezemētie darbības un īpašības vārdi
un katrs mazākais fiziski monotonais darbs acumirklī kļūst par vēlvienu ceļojumu laikā un telpā kaut kur dziļāk pie paša serdes un tuvāk piena ceļa dzīslai, kaut mazgājot traukus vai aklām acīm nomērot trīs centimetrus un trīs centimetrus un trīs un trīs un
un pilsēta ir pilna elpas un dziesmu, ceļi paši ved tālāk no daudzkārt jau iemītām takām, tepat un tomēr tik reti izietām un tādēļ arī tik brīvām,
nav atmiņu, nav pieraduma, ir brīvi brīvi ceļi, un tukšos ceļos rodas vieta kam jaunam un brīvas telpas atvērtiem logiem alkaini dzer svaigu kastaņziediem apsvaidītu gai su
katrs mazākais solis un pagrieziens gluži apmet tikko samanīto augšpēdus uz riņķi uz riņķi vien, kastaņas sārtiem ziediem un mazi sīļi uz metālkalēju diplomdarbiem skolas pagalmā,
(pagalms skolas pagalmā ir tik ne ne nenovērtējama eks tra, cīruli vir vir
un gaismas lēni
graužas sienās
(maigi maigi)
varbūt vajadzēja nogaidīt vēl maz liet, pirms rakstīt (papīrs deg klusi šņācot gandrīz kā upe)
No comments:
Post a Comment