•••

Rudens līdz ar pelēkām dienām un vispār visuresošu melanholisku dramatismu, arīdzan ar dzejas dienām un arvien straujāk blīstošu tumsu atvelk vaļā arī visus dzejas un prozas kanālus un tad nu nāk

•••

Tavs mīļākais auduma lācītis, galu galā, reiz bija mans

Un arī mīļākais

Bet tagad viena tā ķepa ir iesieta tumšzaļā auklā

Nevarīgi nokarājas galva uz tikpat nevarīga kakla

Viss pildījums sakrājies galvā un vēderā

Viņš cirkulē gluži kā planēta

 no vienas tavu acu orbītas

līdz nākamajai

no vienas acu orbītas

līdz nākamajai

ir jāpaiet laikam, kamēr esi spējis izskaitļot viņa trajektoriju

un tu, kā allaž, nemaz nesteidzies

atiez žokļus, žokļos spoguļojas spuldzīte, atvāz asti kā

spārnu

tu nekad neesi nomedījis bezdelīgu

arī zvirbuli ne

viņi par tevi smietos, ja zinātu

bet tu, jau dzimis, tiki izsvītrots no viņu hronikām

un izklaidē sevi nesteidzoties

tev šodien pieder viss pasaules laiks

un visas pasaules šodienas pieder

tev

nav vakardienas, arī rītdienas nav

stāvi ārpus vēstures un laika, skaties

un nesteidzies, nemaz

pastiep ķepu kā gatavodamies kampienam bet kustība

apstājas

acis aizveras ciet

acis atveras vaļā

laiku tu spēlē kā diegu spoli

nagi izķengā pēdējos septiņus gadu tūkstošus

nāsis ieplešas sajūtot dzīvības smaržu

un tu nemaz nesteidzies

laiks notupjas ceļos un paieskā tevi aiz auss–­

labpatikā samiegtas acis

samiegtās acīs

spuldzīte

spuldzītē kvēldiegs, kvēldiegs ir zaļā krāsā

arī tavas acis

tavas acis arī ir zaļas

/mari