/

manā pagalmā jau kuro mēnesi ceļ mormoņu saieta namu
lēni izrībina manus smadzeņu kaulus un tie baltā putrā izbirst pār paklāju
celtnieki smēķē smirdīgas cigaretes
tieši tajās dienās, kad ir karsts, kad ir karsts, kad ir karsts
un kad es tik ļoti vēlos
lai izvirstu kaut kropla eijafjadlajegidlas dvīņu māsa un aprītu
to kā neizmīcītu frikadeli, ar visiem celtniekiem
ar visiem celtniekiem un viņu putekļiem un pelniem
ar visiem noapaļotajiem logiem un krustu
kurš vēl nav parādījies
tomēr ik rītu es mostos un baidos
mazliet, kā tādu skudras kodienu
ka viņš nu tur sēdēs un kasīs debesis
mana pagalma debesis
tāds neķemmēts, stūrains un akls
balts no krāsas, pēcāk no putnu kakām
un ik rītu, ejot uz abrenes ielu
klusiņām dziedās man pakausī
visādas nejaucības

laikietilpība

esmu gandrīz droša, ka man ir izmežģījusies potīte
bet nedomā, nesaki, nesteigsimies
es vēl izliekos, ka klausos
ir vēl manās ausīs palicis
vakardienas sērs
un aizvakardienas sēras met melnus palagus
tie nokarājas no maniem apakšējajiem acu plakstiņiem
lēnām plīvo līdzi vējam un ar to
iesākas jauna dziesma un jauns arī ir mans velosipēds

tas ir, ja šis būtu gads 2012

esmu nolēmusi apņēmusies piespriedusi sev
nedomāt par laiku, cilpot pa paša savilktām cilpām
kaklasaitēm, šlipsēm, tauriņiem, mezgliem,
pakārtiem cilvēkiem izbāztām mēlēm

esmu nolēmusi šodien neatvadīties
neatvairīt šurpnākošas brāzmas ar vilnas cimdiem
no centrāltirgus

ir auksti
līst
aiz kapuces, arī aiz ausīm
drīz jau sāks snigt

mēs noliecam galvas zemāk un skrienam gar tramvaju sliedēm
šoruden kūniņai laika neatliek
atliku likām ir cita laika, tikai ne manējā, un tikai
ne tagad
bet kūniņai šūniņai pašas izraktai bedrītei neatliek
grabinu pēdējos centus un skatos uz kiosku logiem
nevaru atļauties cepumus kuru apēšanas laiks ir ātrāks
kā laiks, kas nepieciešams naudas salasīšanai
un to iegādei

cepumu vērtībai jābūt lielākai par laiku
es atkal un atkal pie tā atgriežos jau kuro apli pēc kārtas
gluži kā aklais skrienu sev astē un ārdos
ka kāds izmētājis pagarinātāju vadus un pieliekamas skropstas
ceļa stabus un automaģistrāles

tomēr nopirku cepumus. arī lietus ir norimies.

•••

Rudens līdz ar pelēkām dienām un vispār visuresošu melanholisku dramatismu, arīdzan ar dzejas dienām un arvien straujāk blīstošu tumsu atvelk vaļā arī visus dzejas un prozas kanālus un tad nu nāk

•••

Tavs mīļākais auduma lācītis, galu galā, reiz bija mans

Un arī mīļākais

Bet tagad viena tā ķepa ir iesieta tumšzaļā auklā

Nevarīgi nokarājas galva uz tikpat nevarīga kakla

Viss pildījums sakrājies galvā un vēderā

Viņš cirkulē gluži kā planēta

 no vienas tavu acu orbītas

līdz nākamajai

no vienas acu orbītas

līdz nākamajai

ir jāpaiet laikam, kamēr esi spējis izskaitļot viņa trajektoriju

un tu, kā allaž, nemaz nesteidzies

atiez žokļus, žokļos spoguļojas spuldzīte, atvāz asti kā

spārnu

tu nekad neesi nomedījis bezdelīgu

arī zvirbuli ne

viņi par tevi smietos, ja zinātu

bet tu, jau dzimis, tiki izsvītrots no viņu hronikām

un izklaidē sevi nesteidzoties

tev šodien pieder viss pasaules laiks

un visas pasaules šodienas pieder

tev

nav vakardienas, arī rītdienas nav

stāvi ārpus vēstures un laika, skaties

un nesteidzies, nemaz

pastiep ķepu kā gatavodamies kampienam bet kustība

apstājas

acis aizveras ciet

acis atveras vaļā

laiku tu spēlē kā diegu spoli

nagi izķengā pēdējos septiņus gadu tūkstošus

nāsis ieplešas sajūtot dzīvības smaržu

un tu nemaz nesteidzies

laiks notupjas ceļos un paieskā tevi aiz auss–­

labpatikā samiegtas acis

samiegtās acīs

spuldzīte

spuldzītē kvēldiegs, kvēldiegs ir zaļā krāsā

arī tavas acis

tavas acis arī ir zaļas

/mari