.

tas atnāk negaidot un nesagaidot
debesu plakstu atsprāgšana kā rozes pumpuram cauri rasas pilēm, uz pirkstgaliem pāri palodzēm un pāri slieksnim un maizes dēlim
un gaiss ir gana rets un iesūcas ikkatrā ādas porā nepieprasot ne atļauju, ne piedalīšanos
tu esi rīta debesis rītam austot

krāsas piedzimst vēl nedzimušas, atdzimst naktij un atslābst to pleci, iekliedzas kaija un satumst ozolam lapotne pirmo reizi un pēdējo pirms nokritīs debesis atkal un atkal no jauna

ir agrs
basas kājas cauri piemājas smilgām auksta zeme un vēsi dubļi, basas kājas pār koka grīdai un tās vārā dvaša pret pirkstu galiem, tējas tasīšu laiski kritušās ēnas pāri pašu apdrupušajām osiņām

ir agrs un pārplīst čūlās piparmētras āda
pēdējais vārds ir ilgs un ieķeras pie loga pieknaģētajos aizkaros apmaldās un nosmok

vien pagaršošanai, rīts ir vien pagaršošanai, uz mēles izkusis cukurgrauds pazudis pirms izgaisusi garša ko sagūstīt vēl kaut kur pie lūpu kaktiem

rīts ir pirmā elpa un rīts ir norisušas pogas
izdzisis strēlnieks un mēness ar palsa kumeļa acīm

?

kāpēc, kas, un kad
kāpēc, kas, un kad
zirnekļi trīs sprīži nost no griestiem
kāpēc, kas, un kad
zeme samirkusi
zeme
tukša
kāpēc, kas, un kad
atbalsī es atbildēšu tev
labi klausies saskaitīsi arī to ko
negribēju pasacīt
kāpēc, kas, un kad

aptašķīti nēzdodziņi, mūra sienas
mūra āda
sašķīduši saules stari paši sevi nograuž
sūnāji un ķērpji tavu nagu starpās
kūda mazus pilsoņkarus
iznākuma nebūs
atkal
iznākuma nav

kāpēc, kas un kad
jautājumu neuzdodu sev ne tev tam tur ap stūri arī ne
klusumi ar sevi pilni
tukšumi ar timiāna sēklām
maldos meloju es vārdus
ceļi sāp un akla noriet saule

man salst

tu esi mans
iedomu draugs
kura nav

tu nemaz neesi vēl izdomāts
vēl brīva vieta tajā istabas stūrī
kur nāksi tik smagi
kā atnāk nakts
pēc miglā grimušas dienas

un kaņepes vietā
mazos polietilēna maisiņos
skumji sagumzušas tev
kliņģerīšu maigi rūsganās galvas

tu esi mans
iedomu draugs
tev stāstu es nepabeigto
stāstu tev to
ko gribētos sacīt
bet nepietiek spēka

tu esi mans
spogulī mītošais draugs
tev acis šodien tik skumjas
un līst jau ceturto dienu

tu esi mans
kaut arī
sev nepiederošs

un tev ir vienalga
par cigarešu vai piena cenām
vai par nākamās nedēļas plānu
un tev nesāp
trešās pasaules valstīs
mītošo sāpes

tik tālu par tālu
mana galaktika līdz citām
šovakar neaizsniedzas
un bezgalība reiz pati sev
mezglu sies

tu esi mans
pāri peļķēm skrienošais draugs
tev patīk kumelīšu smarža
un patīk kā upes
ap akmeņiem apvij
zaļzilus nāru matus

tev patīk kā rītos
maigās pasteļkrāsās rotājas debesis
un zvirbuļi melnos mākoņu baros
laižas no zara līdz zaram

un kafija šorīt
smaržo pēc skolas ēdnīcas
un rudenī samītām kļavu lapām

tu esi mans
iedomu draugs
tikpat dzīvs un sūrstošs
kā lapsenes dzēlums
man kreisajā kājā

šorīt nevāksim rasu
man salst

jasmīni jau sen vairs nezied un es nemanīju, kurā brīdī īsti uzausa rīts

.

ir mazliet jocīgi, ja tā padomā,
es nezinu kas caur mani raksta un vien vēlāk to pārlasot varu minēt, ko tas man gribējis teikt
un tik bieži persona otrā esmu es pati
bet nākamā četrrindē jau kāds cits
ai
nuja

~

septiņas zaļas vārnas

pāri manai un tavai jumta korei

septiņos bērzos tovasar iespēra zibens

tu neteici man it ne vārda

un tukšums kā pelējums iegrauzās

vēl pāris uz grīdas mītošos grīdas dēļos

pārējos sen jau mums

atņēmis laiks

piecos no rīta zvanīja modinātājs

diena lūdzās to sagaidīt vilcienu stacijā

man nebija laika tev arī ne

miegs atnāca vēlu un ilgi spēlēja kārtis ar istabas kaktiem

mēs izlikām peļu slazdus visapkārt pa diognāli

bet viņš tikai smējās un spēlēja tos kā

groteskus tamburīnus apkārt lidojot peļu līķiem

nolija nakts līdz ar tiem

tev piestāv nakts

un tavai acu krāsai piestāv visi debesu toņi

kurus vien vēlies

varu tev atnest 

arī zvaigznes un mēnesi un komētas asti

kad kritīs mēness un kritīs zvaigznes

es gaidīšu tevi zem oša zara

tu nenāksi, nāks tava ēna

un ēnai pie pirkstgaliem rasa