****

tas atnāk pēkšņi. negaidot iedegas saule un atsprāgst miljons ziedu, miljons sārtu šķēpeļu taisni pret debesīm, lapas atvāztas priekā un skumjās, un mēs sastinguši pētām to savienojuma vietas
viņas aizvijas precīzi noskaņotās kakofonijās, neraugoties uz robežām un taktsvītrām, riņķos un rombos aptinas man ap potītēm un nelāgi smacē
es negribīgi padodos
iečīkstas koka durvis un degunā iešņāc agrais vējš, baskājītis, austrulītis, aizmet matus un lapas un ceļus kā laso apkārt mājelei un attopos es uz pīta soliņa paroceņiem, rokās man cepums un jautājumzīme
viņa atver logu un lūkojas pāri rāmjiem un zaļām mežģīnēm un mašīnu skaņām
nesiet savus cepumus, nesiet tējas tasītes un vārdus, viņa saka, karājas pāri māju sienām un māj ar roku, mugurai pāri pārmests mans stūraini melnais vilnas mētelis, kaut nav ar nemaz tik auksti
noplīvina lakatiņu pa vējam bet tas paliek tā astē ieķēries, aizjož līdz žogam un atskrien atpakaļ, es stāvu un sienu sulas pakām nēzdodziņu ap kaklu. lai nenolūst. oranži lipīga sula pāri īkšķiem, savelkas mākoņi savelkas uzacis
es negribu doties iekšā
es atkal
negribīgi padodos