vēstule nenosūtīta tev

man riebjas nepabeigtības, riebjas līdz raudienam
un ciet aizaug kakls un kakls ir ciet, jo nepabeigtības, lietas nepateiktas, lietas sākt teiktas nepabeigtas, mezgli rīklē un atkārtota aizrīšanās, šķaudu jau trešo dienu pēc kārtas, man nav alerģija no rudens, nē, man ir alerģija no nepabeigtībām, man ir alerģija no sevis

un man nepatīk karāties telpā bez nosaukuma un krāsas, nezinot cik pulkstens un kura galaktika, un es nezinu vairs ai
esmu kā iks kuram muļķis astotklasnieks nav spējis atrast vietu uz igrek ass, un tā nu es plivinos visapkārt un visdrīzāk palikšu neizrisināta vismaz šajā atvērumā ne
???
es nezinu ko domāt un nepiesātināts prāts kā tādas jukušas aitas skraidelē visapkārt bez atskaites punkta, brien dīķos un purvos slīkst un skrien pārlieku ātri un pārlieku lielus met lokus un klepus ir sauss, sāp vēders un asaro acis un pulkstens ir gandrīz četri no rīta
man šķita, ka esmu bezmiega izārstējusies bet tomēr neesmu attīstījusies līdz mugurkaulniekiem esmu palikusi stadijā tārps un piezemējos uz sabrūnējušām skujām ar nodomu īstenot pati savu privāto anarhiju un kūniņā nevīstīties vis, vismaz līdz brīdim kad nebūs citas izejas un

manas acu zīlītes maina savus rādiusus strauji kā
salīdzinājuma nav bet
ļoti

kad viņas ir lielas tur salīst daudz gaismas, var salīst daudz gaismas un sanāk liela liela tumsa, akas divas galvas vidū izvietojušās uz taisnes, varu ilgi ilgi nemirkšķināt un skatīties acīs un tad gaisma līs arvien vairāk un   vairāk kad iedomājos par šokolādes saldējumu tevi rudzupuķēm vai tumšizilām peļķēm rudenī tās paliek milzīgas kā izdegušas spuldzītes

zvaigznes spīd zvaigznes miedz man ar aci

šodien debesis šovakar debesis atkal bija pelēkas pa vidu spīdēja gaisma un ap suņu parku mājas miedza dzeltenas acis un tornis bija ietinies pats savu dūmu miglās un izejot cauri tiltam no abrenes ielas puses mašīnas kā jāņtārpiņu vai kaķacu virtenes pazuda gar pagriezienu, var arī skatīties var skatīties kā vilcieni tukši brauc pa sliedēm man garām un kā autobusi spīd kad izbrauc no galapunkta kā gari skumji gājputni ar riteņiem spārnu vietā

es bēdājos un neeju gulēt

ir trešdiena aizvakar lija lietus un lija arī aizaizvakar
bija silti un es ļāvu sev salīt un bridu cauri peļķēm un spēru šļakatas līdz pat nabai un pirkstu kauliņiem

ir trešdiena
eju tikai pa zebras baltajām svītrām un mācos svilpot man sanāk mazliet varbūt kādreiz sanāks arī baloža skaņas
ir trešdiena
kā man iet?

es gribētu rakstīt vēstules bet nevaru saņemties vēstules liek man mul s t ir izveidojies arī mans galējais lēmums un rakstīt ir palicis grūtāk un lēnāk kā cauri mannas bļodai

man ir bail ka es m u nojukusi pati savās domās s a domās un ilūzijās un neredz u itnekā kas notiek es nezinu nezinu nezinu man riebjas nepateiktības tik ļoti ļoti riebjas un es gribu
gribu uzmanības tavas gribu nebūt mēma gribu nebūt dumja un tizla un katrā ziņā gribu aizmigt un iet gulēt bet es neprotu pamosties manir divas stundas laika lai sešos nesadzirdētu modinātāju es gribu raudāt un greipfrūti ir apēsti visu rmētājas sarkanas ķeskas no viņu ieks'ām es nezinu

kogtdr

maigi gaišsārti plakstiņi un
saplīsu si ūdensroze
redzi es spēlējos un tevi tas briesmīgi tracina

mmm tu izdīrā cigaretes filtru un skaties kā to prom aizdzenā mmm ziemeļu laikam vai austrumu vējš
nātres ir pilnas ar ar mākoņu sēklu un baltām baložu spalvām
un man ir četrdesmit ripiņas miera zāļu redzi, gandrīz kā miegs tikai pusaizmidzis un var arī staigāt
var noiet trīs kilometrus gar mašīnām mums piedāvās viskiju bet mēs atteiksimies

tad jau bus nakts
debesis būs smagas un zāle pavisam slapja mēs sēdēsim zemē un slēpsimies starp gājēju ēnām un pret sienām sitīsies mmmm folkmūzika tev viņi nepatīk tikpat dikti cik man viņi patīk bet šovakar vienalga
viņiem visiem smird elpa droši vien arī man
un man nav kur gulēt pavisam naivi esmu paļāvusies uz nakt s nīgajiem ceļiem un tā tālāk bet es noķeršu citu s neizmitināto un mēs slēpsimies vītolā
tās divas meitenes kas mēģina pārrāpties pāri žogam un apsargs tās aizdzen
vienu no viņām es zinu
viņai ir motorolleris laikam
kaut kādā brīdī mums piedāvās hektoru pret apskāvienu mēs atteiksimies jo ir tikai pusdivi naktī un mēs esam pazaudējušies starp miera un ozolu ielām un telts ir aizbēgusi prom
ai čau ai atā
visi ir apmaldījušies un ceļa nemaz nav
vien liels ābeļdārzs un tā pat nav metafora
jā un tad mums nāks miegs būs pagājusi tumsa un uzlekusi rasa uz rokām un trīcēs ceļi, slapja gara zāle žļurkst gar papēžiem kad brienam cauri mēs aizmiegam mežmalā man bail, ka acīs sadzels dunduri vai saule
bet visi mostas un gaisā ceļas peregara migla un smiltis ir neparasti zilganā tonī kaut kur iebrēcas putns
un viss ir maigi lillā gaiss ir apstājies veļi mums skrien pakaļ un mēs noslīgstam noslīkstam mākoņos, burtus var mainīt pēc sava prieka un patikšanas, mums ir notirpušas delnas
kāds man uz kājas ar marķieri uzzīmē bongu un es pazūdu atkal un paliek karsti un visiem acīs ir migla mēs paši arī
nu j'a tepat arī atvars skaties ka neielec ups