Pāris videoklipi, ar kuriem šovakar iepazīstināju savu draudzeni Anniju

 1. Nirvana - Heart Shaped Box

Stāsts, ko stāstīju par šo: Pamatskolā, piektajā klasē, sākās krievu valodas stundas pie Gaļas Paškovas, ja nemaldos. Tas bija briesmīgi, es vispār neko nesapratu krieviski, un viņa ar mums sarunājās principā tikai krievu valodā. Ja mēs kaut ko neiemācījāmies, uz mums kliedza un mūs disciplinēja. Es iemācījos iekalt vārdiņus piecas minūtes pirms stundas, noskaitīt tos, un aizmirst forever. 

Bet uz vienu no stundām mums uzdeva kaut ko interesantu: izveidot prezentāciju par savu mīļāko mūziķi. Es tajā laikā biju ļoti vientuļa, gāju cauri nesenai traumai, klasē mani atstūma, + mamma jau kopš bērnības bija klausījusies mūziku manā klātbūtnē, un es to biju iemīlējusi. Mana prezentācija, likumsakarīgi, bija par Nirvanu. Es biju galīgi samīlējusies Kobeinā, manī bija īpašas jūtas pret traģiskiem tēliem, nesaprastā simboliem. Īpaši šai prezentācijai iemācījos un nekad neaizmirsu vārdus "sama ubitstva". Dabūju pieci.

Šo videoklipu parādīju sākumskolas draudzenēm. Slikta doma. Nākamajā reizē tas bija Ozijs Ozborns, ko priecīgi rādīju, reakcija bija vēl biedējošāka. Sapratu, ka labāk savu muzonu nerādīt (tāpat uz klases vakaru atnesu savu mīļāko Bregoviča un Kajah albumu...im too real for bullshit).

Tas tā, ja nu jūs kādreiz iedomājaties, ka es neesmu bijis Tas nesaprastais bērns. Un vispār nav smieklīgi!!!

2. Evanescence - Call me when you're sober

Sākumskolā man bija divi hobiji: lasīt un skatīties mūzikas videoklipus youtube. Tas bija laikā 2004-2008 utt. Pirmkārt, "wake me up" manī radīja eksistenciālas šausmas, kaut kādas bailes no infrastruktūrām un pilsētām, kur visi ir tik sveši utt.... Bet šis video. Es sapratu, ka tā ir īsta sieviete. Es gribu būt tieši tāda sieviete kā Emy Lee.

(Atcerieties, es stāstu, ar kādiem stāstiem prezentēju šos videoklipus Annijai. Šis nereprezentē VISU, ko esmu klausījusies...bet es nekad neiebilstu par to parunāt, ja kādu interesē).

3. Es nekomentēšu

Šo astotajā klasē man parādīja labākā (vienīgā) draudzene. Es labi nemācēju angļu valodu, sapratu tikai, ka tur ir vārds "butt". Tagad saprotu, ka šim vajadzētu skanēt kādā DJ setā Skapī.

3. Love the way you lie..

Klau, tie, kas saprot... tie sapratīs...

4. Fool's garden - Lemon tree

Šis principā bija viens no pirmajiem videoklipiem, ko skatījos youtube. Nu, ne, pirmais patiesībā, bet pirmais gabals, kuram iemācījos visus vārdus. Tā aizvien ir kā muskuļu atmiņa. Ar šo video sākās manas angļuvalodas prasmes, principā.

Paldies, noteikti būs vēl daļas.

Jauns ieraksts

 Čau, 2025. gads. 

Es domāju, ir pienācis laiks atgriezties pie rakstīšanas vienā no saviem pārsimts blogiem, kurus aktīvi veidoju, piepildīju un pametu laika posmā no 2008. gada līdz aptuveni 2013., kad pārslēdzos uz tviteri. Blogos gan man nebija lasītāju. 

Tviteri esmu pārstājusi lietot, šķiet, jau gadu. (Nu, taisnības labad jāpiebilst, ka nesen tajā piereģistrējos ar mērķi piedāvāt savus privātskolotāja pakalpojumus latviešu valodā.) Draudzīgā atklātība beidzās ap kovidlaiku, kad tviteri piepildīja cilvēki, kuri vienkārši nesaprata. Es vairs nevarēju ietvītot neko daudznozīmīgu vai pačīkstēt, lai kāds nepieprasītu paskaidrojumus. Tas kļuva nogurdinoši. Kad man bija piecpadsmit, tviteris bija vieta, kur vientulīgi frīki no dažādām Latvijas pilsētām varēja atrast sev draugus, līdzīgus frīkus, daži bēga no mājām, citi stopēja, visi smēķēja, gāja uz Depo, krāsoja matus ar kreppapīru. Tas bija the real deal. Mēs jokojām visādus nepieklājīgus jokus, patiesībā jau bijām vienkārši piecpadsmitgadnieki. 

Tad, vēlāk, mazliet pieaugot, mums tomēr bija kāda kopīga telpa, izjūta par to, kas tiek teikts, kāds ir konteksts. Bet jā, tad tur sanāca pārāk daudz normiju, tā teikt. Cilvēku, kuri kaut ko nesaprot un uzskata, ka viņiem pienākas paskaidrojums par visu. Ka viņi var vienkārši kaut ko tev jautāt. Tad visi sāka par kaut ko kasīties un man apnika, es izdzēsos.

Tagad es rakstu feisbukā, bet arī tur, tomēr, ir jāpieslīpē teksts, man tomēr tur ir draugi literāti, tā jau ir daļēji tāda izrādīšanās, lai gan ne pavisam. Arī klabs, kopš esmu jau trīsreiz uzskrējusi kulturāli būtiskiem cilvēkiem, kuri atzinuši, ka lasa manu klabu, man kļuvis neērtāks....Sāku pārāk piedomāt. 

Lūk, bet manā blogā esmu tikai es. Es es un es. Un es plānoju šeit rakstīt. Un nevienam tas nav jālasa. Bet es uzlikšu statistikas mērītāju tāpat. Jo es zinu, ka kāds lasīs. Tā nav iedomība, starpcitu (es saku sev, jo tas ir netikums).

no 2017

visums ir tukšs
mans visums ir drudžains

kā piesiet sev akmeni pie kājas
un iekāpt peļķē

es neredzu savu serdi

serdē ir punkts

man ir serde
serdē ir punkts
punkts kas velk miglu mākoņos
viļņus velk dzelmē
//

es uzdodu daudz jautājumu un viņi visi ir retoriski
viļņi nespēj beigt mirt
viņi nespēj sākties

es neeju celties
es eju gulēt

mēs nevaram sākties
sākums ir bezgalīgs sauciens akā

es gribu apstāties
es gribu peldēties krūzīšu dīķīšos

smilgas klana galvas
ne no vēja bet no iestrēgšanas

..

šovakar es tevi segšu
savu dziļo dzelmju segā
tumši zili viļņi pārskries
tirpoņai pār pirkstu
                              galiem
                                             pāri
                         nepāriesim
             kurām 
   upes 
                                                     mēļām mēlēm laiza krastus

krampī sarāvusies pēda pulsē

šī ir tikai
demonstrācija

ieraksts no 2017

tu nāc pie manis tā
kā nāk ar smilšainām zeķēm
pāri tikko mazgātai grīdai

aiz sevis atstājot ciņus
kuri izaugs par sēkļiem
aiz muguras sēkļiem, kā likums
aug jūras ar asām bangām

es nokritu visur tagad ir izsvaidītas aploksnes
visiem sūtījumiem bija beigušās adreses
adresāts ir sasniedzams, vajadzēs tikai pakāpties

balssaites sažņaudzas pitona tvērienā
viena pēdējā dziesma pirms miega

glūn logos klusums un gaida

Iebrien līdz ceļiem troksnī.
Sakārto pirkstus aiz ausīm lai
skaņa atsitas nagos
un plaukstas platuma telpa
atstāta klusumam.

Sitiens ar trulu maiksti.
Satecējis tev ūsās
kalst metāla piens.
Mute kā izsēdēts dobums
atstāta klusumam.

Nolauzta smiltīs kauc sieksta.
Smiltīs izdedzis aklums
neatstāj pēdas
telpa, ko pārlauž ar
plaukstu
atstāta klusumam.

--

pa krītošu kastaņu celiņiem aizgājis

//2017

Ir tik liels troksnis. Es esmu troksnī. Es esmu niknas jūras vieglajos viļņos, es esmu vieglu viļņu nestā dziļā dzelme. Es nevaru aiziet no sava es esmu, un jo vairākās daļās sašķeļas manu klinšu šķautnes, jo vairāk sāp mana galva, saspiesta saspiesta saspiesta galva troksnī

Nikna jūra viegliem viļņiem nes dziļu dziļu dzelmi
Pāri rūsa pēdas atstāj man pierē
man sāp galva jau trešo dienu
Es nekur neeju jau divdesmit gadu
Ielas aplokās man apkārt
Laiku sit tukšu kravas vagonu atsitieni pret sliedēm
man garām
iet cilvēki

ar vārdiem kā karogiem iedurtiem tieši sirdī
ar apvērstām acu zīlītēm
ar kailiem pirkstiem iebāztiem rozetēs
tuvāk pie serdes

serde ir karsta un serde mūs nosvilinās

apkārtceļus soļot nav spēka
stilbi sūrst pietupienos
galva sāp no miega no nomoda
sāp acis

man garām peld laivas
man garām peld tramvaji airiem izbāztiem caur izsistiem logiem
horizonts ir stūris

algas dienā slapjus pirkstus rozetēs
o!

mēs esam izlādējušies

nu

Es stāvu aiz kases un kājās man ir slapjas zeķes, un slapjas viņas salija smagu piļu lietū pie Lāčplēša ielas dzelzsceļa tilta. Veranda no šejienes izskatās spocīgi zaļa, gandrīz kā siltumnīca, tikai bez sienām. Man patiktu labāk, ja viņa būtu ar sienām. Ja viņai būtu durvis kuras aizslēgt no ārpuses (iekšpuses? No kuras puses tu slēdz durvis, kad ieslēdzies ārpusē?)
Vēl tur būtu jumts no krāsaina stikla
Un kāpnes no virvēm
Un putni kuri nekakā uz galvas

Šodien es cepu pankūkas, dzeltenus pilnmēnešus mežģīņu piedurknēm, tad pārlocīju divkārtīgi un piebāzu visas nedrošās šķirbas ar sarkanām zemenēm un slidenām banānu ripām. Man trīcēja rokas un aiz loga sāka gāzt smags lietus bet es neaizbēgu.

Katrā ziņā. Visi ir aizgājuši, atskaitot kristiānu & co kuri terasē slinki sūc mati un skicē. Es jau labu laiku atpakaļ atteicos no idejas par kaut kādas konceptuālas mūzikas atskaņošanu šeit, it sevišķi jau vakaros, kad vienīgais, kurš manus pūliņus dzird, esmu es pati, un pa brīžam kāds vientulīgs pārītis vai pusmūža sievietes kuras meklē vietiņu, kur padzert kafiju, bet iztiks ar melno tēju, ja jau nekā savādāk nevar. Tāpēc šodien mums skan 60's garage rock mix.

















Vakar visu cauru nakti internetā meklēju Snufkina džemperi, bet neatradu.
ez nez
rīt ienāks alga, varēšu nopirkt sev visādas blēņas, tādas kā zaļas matu krāsas, smalkas ķīniešu tējkanniņas, stulbas cepures, neatkarības sajūtu par iespēju brīvi iegādāties vieglo alkoholu, un, ja es dzīvotu pati savās mājās, mazu ķirzaciņu, bet to laikam jāatliek vēlākam

nu pagaidām